14. Article

Lai izvērtētu, vai pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevēja noteiktais tiesiskais regulējums nodrošina tiesas pieejamību arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Kā jau tika secināts šā sprieduma 13. punktā, likumdevēja noteiktais tiesiskais regulējums paredz, ka privāto tiesību juridiskā persona no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu ir atbrīvota vienīgi noteiktos gadījumos pēc tam, kad ir pasludināts šīs personas maksātnespējas process. Ne apstrīdētā norma, ne citas tiesību normas neparedz tiesisko mehānismu, kas atvieglotu privāto tiesību juridiskās personas pienākumu maksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no privāto tiesību juridiskās personas spējas samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu gadījumā, kad nav pasludināts tās maksātnespējas process, šai privāto tiesību juridiskajai personai ir pienākums veikt šo maksājumu. 14.1. Saeima norāda, ka jau šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošina to, ka arī juridiskās personas finansiālās grūtības, kas ir objektīvi konstatētas ar maksātnespējas procesa pasludināšanu, var būt iemesls personas atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Atbilstoši Komerclikuma 1. panta otrajai daļai komercdarbības mērķis esot peļņas gūšana. Tādēļ komersantam vajagot būt spējīgam ilgtermiņā plānot savu naudas plūsmu tādējādi, lai tas pats varētu segt savus izdevumus, tostarp tiesvedības izmaksas. Turklāt komercdarbības veikšana esot pašas personas izvēle, tāpēc neesot pieļaujama komersanta salīdzināšana ar fiziskajām personām, kuras tiesu praksē tiek pilnībā atbrīvotas no valsts nodevas samaksas valsts ienākumos tikai tad, ja ir saņēmušas maznodrošinātas personas vai ģimenes statusu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 14. - 17. lp.). Tātad no Saeimas norādītā secināms: par pamatu tam, ka privāto tiesību juridiskā persona nav ar tiesas lēmumu pilnīgi vai daļēji atbrīvojama no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, ir bijis pieņēmums, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai, ja reiz nav pasludināts tās maksātnespējas process, ir jāplāno sava naudas plūsma tādējādi, lai tā pati varētu segt savus izdevumus, tostarp tiesvedības izmaksas, proti, šīs personas finanšu līdzekļiem jābūt pietiekamiem, lai tā varētu samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka ar atsaukšanos uz pieņēmumu par privāto tiesību juridiskās personas maksātspēju nepietiek, ja netiek vērtēta konkrētās personas spēja veikt pieprasīto maksājumu. Tāpat ir konstatēts Konvencijas 6. panta pārkāpums gadījumā, kad dalībvalsts tiesa, atsakoties izskatīt privāto tiesību juridiskās personas sūdzību tā iemesla dēļ, ka nav veikts tiesību normās noteiktais ar tiesvedības procesu saistītais maksājums, vispār nebija vērtējusi attiecīgās personas spēju samaksāt pieprasīto naudas summu, jo dalībvalsts normatīvie akti liedza tiesai lemt par privāto tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no pienākuma veikt konkrēto maksājumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 20. decembra sprieduma lietā "Paykar Yev Haghtanak Ltd v. Armenia", pieteikums Nr. 21638/03, 49. punktu). Latvijas normatīvajos aktos ir noteikti dažādi privāto tiesību juridisko personu veidi. Piemēram, atbilstoši Komerclikuma 135. panta pirmajai daļai juridiskās personas statuss ir piešķirts kapitālsabiedrībai - sabiedrībai ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrībai -, kas atbilstoši Komerclikuma 1. panta otrajai daļai savu saimniecisko darbību veic peļņas gūšanas nolūkā. Vienlaikus, piemēram, saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 3. pantu juridiskās personas statuss ir piešķirts arī biedrībai, kura tiek nodibināta, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, kam nav peļņas gūšanas rakstura, un nodibinājumam, kurš ir nodalīts dibinātāja noteiktā mērķa sasniegšanai un kuram tāpat kā biedrībai nav peļņas gūšanas rakstura (sk. Biedrību un nodibinājumu likuma 2. pantu). Savukārt saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu juridiskās personas statuss ir piešķirts reliģiskajai organizācijai, bet saskaņā ar Politisko partiju likumu - politiskajai partijai. Turklāt Civilprocesa likums paredz tiesības arī ārvalstīs reģistrētām juridiskajām personām likumā noteiktajā kārtībā vērsties tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Tādējādi Latvijas tiesību sistēmā juridiskās personas statuss ir piešķirts dažādiem tiesību subjektiem - gan tādiem, kas dibināti nolūkā gūt peļņu, gan arī tādiem, kuri pastāv citu, ar peļņas gūšanu nesaistītu mērķu labad. Tomēr arī tāda juridiskā persona, kas dibināta peļņas gūšanas nolūkā, lai gan nav pasludināts tās maksātnespējas process, var nonākt finansiālās grūtībās, kas ietekmē tās spēju samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Arī izskatāmajā lietā nebija pasludināts Pieteikuma iesniedzēja maksātnespējas process, taču tam bija radušās finansiālas grūtības, kuru dēļ tas nespēja samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam faktiski nav bijis iespējas samaksāt visu valsts nodevu 176 839,33 euro apmērā un tāpēc tas pirmās instances tiesā iesniedzis prasības pieteikuma grozījumus, atsakoties no prasības celšanas tās lielākajā daļā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 166. - 167. lp.). Līdz ar to, nevērtējot konkrētas privāto tiesību juridiskās personas spēju veikt pieprasīto maksājumu, nav iespējams apgalvot, ka tai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Lai gan privāto tiesību juridiskā persona savus finanšu līdzekļus plāno tā, lai varētu segt savus izdevumus, tomēr jautājumā par tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Šāds pieņēmums var radīt tādu demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai nav pieejas tiesai, jo tai nav šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 13.1.1. punktu). 14.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka valsts nodevas mērķis ir ne tikai nodrošināt tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas iespējamību, bet arī daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8.2. punktu). Tas izriet arī no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 2. punkta, kas paredz, ka valsts nodeva ir obligāts maksājums valsts budžetā par valsts institūcijas veicamo darbību, kas izriet no šīs institūcijas funkcijām, un tās mērķis vienlaikus ir arī personu darbības regulēšana - kontrolēšana, veicināšana, ierobežošana. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts valsts nodevas procesuāli regulējošais raksturs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v. Poland", pieteikums Nr. 28249/95, 59. punktu). Būtiski, ka personas vēršanās tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības un likumiskās intereses, ir personas izvēle privātautonomijas ietvaros. Kā norāda Dr. iur. Daina Ose, civilprocesā, atšķirībā no citiem procesiem tiesā, procesuālo darbību realizācija, tajā skaitā vēršanās vai nevēršanās ar prasību tiesā, prasības priekšmeta, pamata un prasījuma noteikšana, ir balstīta uz personas brīvās gribas izpausmi un privātautonomiju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 62. lp.). Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs iepriekš minētajos nolūkos noteikt personai pienākumu maksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, kā arī noteikt tās apmēru un aprēķināšanas kārtību. Tomēr, nosakot personai šādu pienākumu, likumdevējam jāievēro vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, kā arī starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības (sal. sk. 2022. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 13.2. punktu). Tātad likumdevējam gan ir noteikta rīcības brīvība, tomēr ir arī pienākums noteikt tādu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tomēr Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais pienākums nenozīmē, ka likumdevējam būtu jāparedz tāds regulējums, atbilstoši kuram privāto tiesību juridiskā persona, tiklīdz tā apgalvo, ka tai esot finansiālas grūtības un tādēļ tā nevarot samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, būtu no šā maksājuma atbrīvojama. Pienācīgi konstatēti objektīvi apstākļi, citstarp konkrētās personas mantiskais stāvoklis, kas neļauj tai samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, var būt par pamatu šīs personas pilnīgai vai daļējai atbrīvošanai no valsts nodevas par prasības pieteikuma iesniegšanu. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir konkretizēti vairāki kritēriji, kas var tikt ņemti vērā, proti, tie ir arī prasības priekšmets, prasītāja saprātīgās izredzes panākt labvēlīgu rezultātu, pieprasītā maksājuma ietekme uz personas tiesībām efektīvi aizstāvēt savas tiesības. Tāpat var tikt ņemta vērā arī attiecīgās privāto tiesību juridiskās personas forma un tas, vai šai juridiskajai personai ir mērķis vai nav mērķa gūt peļņu, kā arī tās dalībnieku vai akcionāru finansiālās iespējas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā C-279/09 "DEB" 61. un 62. punktu, kā arī Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 13. jūnija rīkojuma lietā C-156/12 "GREP" 38. un 44. punktu). Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka var pastāvēt arī citas alternatīvas, kā nodrošināt tiesas pieejamību tādai privāto tiesību juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tā, piemēram, valsts nodevas par prasības pieteikuma iesniegšanu samaksa var tikt atlikta vai sadalīta termiņos. Tātad likumdevējam savas rīcības brīvības ietvaros ir jāizvēlas, kādā veidā nodrošināt tiesas pieejamību arī tādai privāto tiesību juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. 14.3. Civilprocesa likumā noteiktais tiesiskais regulējums neparedz tiesības lūgt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no valsts nodevas tādai privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pasludināts maksātnespējas process, bet kura nespēj veikt šo maksājumu, lai savu tiesību aizsardzībai vērstos tiesā. Tiesiskais regulējums neparedz arī citas alternatīvas tiesas pieejamības nodrošināšanai šādai privāto tiesību juridiskajai personai. Tātad nav nodrošināts tas, lai šāda privāto tiesību juridiskā persona varētu panākt savu tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi un atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.