15. Article

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt šā likuma 31. panta 11. punkts paredz Satversmes tiesas tiesības spriedumā norādīt brīdi, ar kuru šāda norma zaudē spēku. Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Satversmes tiesas likums uzliek Satversmes tiesai atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu citstarp skaidrību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 30. punktu). 15.1. Apstrīdētās tiesību normas atzīšana par spēku zaudējušu no Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja aizsargāt šīs personas pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 15. decembra, kad apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atstāja negrozītu pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts Pieteikuma iesniedzēja lūgums daļēji atbrīvot to no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 160. - 165. lp.). 15.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskas valsts principa būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā drošība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 8. punktu). Līdz ar to, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai ir jāņem vērā, ka Latvijas normatīvajos aktos šobrīd nav noteikts tiesiskais mehānisms un kritēriji, kas tiesai būtu jāizvērtē, lemjot par privāto tiesību juridiskās personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tiesiskās drošības nolūkos likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks padziļinātas un kompleksas izpētes veikšanai, lai izstrādātu tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai. Proti, šāda padziļināta un kompleksa izpēte nepieciešama, lai, nosakot kritērijus, atbilstoši kuriem tiesa var lemt par valsts nodevas samaksas pienākuma atvieglošanu privāto tiesību juridiskajai personai, vienlaikus netiktu mazināta civillietu efektīva izskatīšana un līdz ar to netiktu ietekmētas nedz citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, nedz arī tās tiesības, kuru aizsardzības labad personas vērsušās tiesā. Tāpat arī, izpildot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pienākumu, likumdevējam jāsaskaņo paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: