3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā esot ietverts likumdevēja pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību arī tādai personai, kura objektīvu iemeslu dēļ nespēj veikt ar tiesvedības procesu saistītus maksājumus. Likumdevējs Civilprocesa likuma normās, kā arī citu likumu speciālajās normās esot ietvēris vairākus tiesiskus pamatus tam, ka lietas dalībnieki atbilstoši likumam tiek atbrīvoti no tiesas izdevumu un līdz ar to arī no valsts nodevas samaksas. Lielākoties šajās normās noteiktie pamati esot tādi, kas pēc būtības attiecināmi vienīgi uz fizisko personu. Taču Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 10. punkts paredzot gadījumu, kad objektīvu iemeslu dēļ privāto tiesību juridiskā persona uz likuma pamata ir atbrīvota no valsts nodevas samaksas. Proti, no šā maksājuma esot atbrīvots maksātnespējas procesa administrators prasībās, kas celtas to personu labā, kurām pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, ja šīs personas ir attiecīgā tiesiskā darījuma vai neatļautas darbības, saistībā ar kuru celta prasība, dalībnieks vai cietušais. Līdz ar to likumdevējs esot noteicis tiesisko regulējumu personas atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu. Tiesu prakse liecinot, ka fiziskās personas, kurām ir nelieli, bet regulāri ienākumi un kuras ir saņēmušas maznodrošinātas personas vai ģimenes statusu, tiek pilnībā atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos. Savukārt tādas fiziskās personas, kurām attiecīgais statuss nav piešķirts, bet kurām ir kaut vai nelieli regulāri ienākumi, netiekot pilnīgi atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas, un tām vajagot samaksāt tiesas izdevumus samērā ar savām materiālajām iespējām. Tādējādi likumdevēja noteiktais tiesiskais ietvars nodrošinot tiesas pieejamību ikvienai fiziskajai personai, citstarp ņemot vērā personas mantisko stāvokli. Savukārt privāto tiesību juridiskā persona no pienākuma samaksāt valsts nodevu tiekot atbrīvota uz likuma pamata pēc tam, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā pasludināts šīs personas maksātnespējas process. Tādējādi šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums nodrošinot to, ka arī juridiskās personas mantiskais stāvoklis, kas ir objektīvi konstatēts, pasludinot maksātnespējas procesu, var būt par iemeslu personas atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā esot atzīts, ka attiecībā uz juridiskās palīdzības piešķiršanu juridiskajām personām nav tāda kopīga principa, kuram piekristu visas dalībvalstis. Tomēr tajās dalībvalstīs, kuras pieļauj juridiskās palīdzības sniegšanu juridiskajām personām, samērā plaši esot izplatīta prakse nošķirt juridiskās personas, kuru mērķis ir peļņas gūšana, no tādām juridiskajām personām, kurām šāda mērķa nav. Tāpēc arī likumdevējs esot noteicis atšķirīgu regulējumu attiecībā uz tādām juridiskajām personām kā Pieteikuma iesniedzējs, kura darbības mērķis ir peļņas gūšana. Atbilstoši Komerclikuma 1. panta otrajai daļai komercdarbības mērķis esot peļņas gūšana. Tādēļ komersantam vajagot būt spējīgam ilgtermiņā plānot savu naudas plūsmu tādējādi, lai tas varētu segt tiesvedības izmaksas. Ja komersants nav spējīgs turpināt savu saimniecisko darbību, tad tam vajagot vai nu likvidēties, vai arī meklēt veidu, kā atjaunot spēju nokārtot saistības un piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā. Turklāt komercdarbības veikšana esot pašas personas izvēle, tāpēc neesot pieļaujama komersanta salīdzināšana ar fiziskajām personām, kurām ir nelieli, bet regulāri ienākumi un kuras ir saņēmušas maznodrošinātas personas vai ģimenes statusu, vai ar fiziskajām personām, kurām nav piešķirts attiecīgais statuss, kaut arī sava materiālā stāvokļa dēļ tās ir līdzīgā situācijā kā maznodrošinātās personas. Normatīvie akti paredzot mehānismus, kā palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušai juridiskajai personai. Piemēram, juridiskajām personām varot tikt ierosināts tiesiskās aizsardzības process vai maksātnespējas process. Tomēr, nedz iesniedzot tiesā tiesiskās aizsardzības procesa pieteikumu, nedz maksātnespējas procesa pieteikumu, parādnieks neesot atbrīvots no tiesas izdevumu vai depozīta samaksas. Proti, pat finansiālās grūtībās nonākušai juridiskajai personai vajagot būt spējīgai nodrošināt valsts nodevas un depozīta samaksai nepieciešamos finanšu līdzekļus. Saeima norāda, ka tad, ja fiziskajām personām ir piešķirts īpašs sociālais statuss, šo personu finansiālās iespējas samaksāt valsts nodevu esot izsmeltas. Taču personām, kurām attiecīgais statuss nav piešķirts, gadījumos, kad tiesai ir šaubas par to ienākumiem un finansiālajām iespējām, bieži vien esot jāveic kaut vai simbolisks maksājums, kas nereti esot visai ievērojams salīdzinājumā ar personas ikmēneša ienākumiem. Savukārt tādā gadījumā, ja juridiskajai personai nav ierosināts maksātnespējas process un nav iecelts maksātnespējas procesa administrators, atliekot secināt vien to, ka šādas juridiskās personas finansiālās iespējas nav pilnībā izsmeltas un attiecīgi nav pamata atbrīvot šādu juridisko personu no pienākuma samaksāt valsts nodevu. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktais pienākums nenozīmējot, ka likumdevējam būtu jāparedz tāds regulējums, atbilstoši kuram privāto tiesību juridiskā persona, tiklīdz tā apgalvo, ka tai esot radušās finansiālas grūtības un tādēļ tā nevarot samaksāt valsts nodevu, būtu no šā maksājuma atbrīvojama. Šāds regulējums nespētu sasniegt valsts nodevas mērķi, nenodrošinātu tiesu efektīvu darbību un tātad arī tādu efektīvu personas tiesību aizsardzību, kādu paredzot Satversme. Tiesai izskatot acīmredzami nepamatotus pieteikumus, tiekot tērēti ievērojami valsts resursi, turklāt tiesneši un tiesu darbinieki to izskatīšanai un lietu noformēšanai atbilstoši likuma prasībām patērējot daudz laika. Laika un citu tiesas resursu tērēšana nepamatotu sūdzību izskatīšanai un juridiskās personas, arī ja tai nav noteiktu maksātnespēju pazīmju, materiālā stāvokļa vērtēšanai pēc Latvijas tiesību sistēmai neraksturīgiem kritērijiem, lai izlemtu jautājumu par iespējamu šādas juridiskās personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no valsts nodevas, neesot samērīga un neatbilstot procesuālās ekonomijas principam. Tādējādi varot tikt kavēta arī paša privāttiesiskā strīda izskatīšana pēc būtības. Sabiedrības interesēm atbilstu tas, ka tiesa var ātrāk izskatīt pamatotas citu personu sūdzības un tādējādi efektīvāk aizsargāt šo personu tiesības. Likumdevējs esot pienācīgi noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošinot tiesas pieejamību ikvienai personai, tostarp arī privāto tiesību juridiskajai personai.