5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma personai ierobežojot Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, taču pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Valsts nodeva pēc būtības esot piemērots veids, kā mazināt nepamatotu sūdzību iesniegšanu, aicinot prāvniekus rūpīgāk izvērtēt tiesāšanās nepieciešamību. Turklāt juridiskajām personām netieši tiekot uzlikts pienākums atbildīgi plānot savu saimniecisko darbību un finanšu līdzekļu izlietojumu tādā veidā, lai tās varētu segt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis un likumdevēja izraudzītie līdzekļi kopumā esot piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Tomēr, ņemot vērā Satversmes tiesas judikatūru, esot secināms, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam. Satversmes tiesas lietā Nr. 2021-22-01 esot vērtēts jautājums par privāto tiesību juridisko personu tiesībām lūgt tās atbrīvot no drošības naudas samaksas par blakus sūdzības iesniegšanu, un attiecīgajā spriedumā ietvertās atziņas būtu piemērojamas arī izskatāmajā lietā. Sevišķi nozīmīgi tas esot, ņemot vērā to, ka drošības naudas apmērs bieži vien ir mazāks par valsts nodevas apmēru. Satversmes tiesa lietā Nr. 2021-22-01 esot norādījusi: nav pieļaujama tāda situācija, ka personai tiek liegta pieeja tiesai tāpēc, ka tai trūkst drošības naudas samaksai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Savukārt tad, ja juridiskā persona nespēj samaksāt valsts nodevu, šādas sekas būtu teju vai visos gadījumos, tāpēc Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2021-22-01 izteiktās atziņas vēl jo vairāk būtu attiecināmas uz izskatāmajā lietā apstrīdēto normu. Esot jāņem vērā arī tas, ka privāto tiesību juridiskās personas var būt dažādas - gan tādas, kam ir peļņas gūšanas raksturs, gan tādas, kam tā nav. Tiesībsargs pievienojas Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2021-22-01 paustajam, ka privāto tiesību juridiskajai personai gan ir jābūt spējīgai plānot savus finanšu līdzekļus tā, lai varētu segt savus izdevumus, tomēr jautājumā par tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai jāspēj nodrošināt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami, lai samaksātu drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu. Šāds pieņēmums varētu radīt tādu demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai nav iespējas īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tai nav šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Lai gan privāto tiesību juridiskā persona var tikt atbrīvota no valsts nodevas samaksas, ja atbilstoši Maksātnespējas likumam ir pasludināts šīs personas maksātnespējas process, tomēr šāds regulējums esot pārlieku šaurs un neaptverot virkni gadījumu, kad privāto tiesību juridiskā persona var nebūt spējīga samaksāt valsts nodevu. Tādējādi arī privāto tiesību juridiskajai personai vajadzētu būt nodrošinātai iespējai lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas.