7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Dr. iur. Daina Ose -, vadoties no izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem, norāda, ka privāto tiesību juridiskā persona ir izmantojusi savas tiesības vērsties tiesā un iesniegusi prasību par nodarīto zaudējumu piedziņu tādā apmērā, kādā tā spēj samaksāt valsts nodevu par iespējamo zaudējumu summu. Tas nozīmējot, ka privāto tiesību juridiskās personas tiesības uz tiesas pieejamību nav liegtas pēc būtības, bet varētu būt ierobežotas ar to iespējamo savlaicīgi plānoto finanšu līdzekļu apjomu, kurus attiecīgā juridiskā persona spēj novirzīt tiesvedībām, kas rodas vai var rasties juridiskās personas pārvaldes institūciju darbības vai bezdarbības un pieņemto lēmumu rezultātā. Atšķirībā no citiem procesiem tiesā, civilprocesā procesuālo darbību realizācija, tajā skaitā iespēja vērsties vai nevērsties ar prasību tiesā, prasības priekšmeta, pamata un prasījuma noteikšana, esot personas brīvās gribas izpausme. To civilprocesuālo instrumentu izvēle, kurus persona kā lietas dalībnieks dispozitivitātes un sacīkstes principa ietvaros var izmantot, esot visai plaša. Tā, piemēram, Civilprocesa likums pieļaujot to, ka prasītājs rakstveidā groza prasības pamatu vai priekšmetu vai palielina prasījumu apmēru, iekams nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības. Vēlāka prasījuma apmēra palielināšana pieļaujot to, ka prasītājs par šo prasījuma daļu valsts nodevu samaksā vēlāk. Valsts nodevas samaksas pienākums, kas ar likumu noteikts personai, kura vēlas vērsties tiesā savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai, pats par sevi neesot pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām. Pašlaik privāto tiesību juridiskajai personai iespēja tikt atbrīvotai no tiesas izdevumu samaksas esot noteikta Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 10. punktā, proti, šīs personas maksātnespējas gadījumā, ja maksātnespējas administrators vēršas ar prasību tiesā maksātnespējīgās juridiskās personas vārdā. Šādos gadījumos juridiskās personas mantiskais stāvoklis esot izvērtēts noteikta procesa ietvaros un tas atbilstot maksātnespējas pazīmēm. Tādējādi tiesai vai tiesnesim nevarot būt šaubu par juridiskās personas spēju veikt noteiktus maksājumus citās tiesvedībās. Eiropas Savienības dalībvalstu vidū neesot vienotas izpratnes par privāto tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no tiesas izdevumu samaksas pilnā apmērā vai noteiktā daļā šīs personas mantiskā stāvokļa dēļ. Tas, vai juridiskajām personām jābūt nodrošinātām tiesībām lūgt atbrīvojumu no tiesas izdevumu samaksas, esot tiesībpolitisks jautājums, kam tādā situācijā, ja šādas tiesības būs noteiktas plašam personu lokam, varot būt ietekme uz valsts budžetu. Savukārt noteiktu privāto tiesību juridiskās personas mantiskā stāvokļa vērtēšanas kritēriju ietveršana apstrīdētajā normā neesot lietderīga, ņemot vērā iespējamo situāciju daudzveidību. Līdzīgi kā tiek izvērtēts fiziskās personas mantiskais stāvoklis, arī privāto tiesību juridiskās personas spēja vai nespēja samaksāt tiesas izdevumus esot nosakāma, vērtējot individuālos apstākļus, konkrētās juridiskās personas iesniegtos pierādījumus un pamatojumu. Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas regulējumam atbilstu noteiktu juridisko personu, kuru mērķis ir nevis peļņas gūšana, bet gan sabiedrisko interešu vai kolektīvo interešu aizsardzība, atbrīvošana no tiesas izdevumiem gadījumos, kad attiecīgā juridiskā persona atbilst noteiktiem kritērijiem. Tomēr šie vērtēšanas kritēriji būtu saistāmi nevis ar attiecīgās juridiskās personas mantisko stāvokli, bet gan ar tās darbības mērķi.