9. Article

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Mg. iur. Gunvaldis Davidovičs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Lai gan valsts nodeva un drošības nauda ir atšķirīgi institūti, to atšķirības neesot tik būtiskas, lai ietekmētu kopējos secinājumus par tiesas pieejamību privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav attiecīgā maksājuma veikšanai pietiekamu finanšu līdzekļu. Tāpēc argumenti, kas pausti Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra spriedumā lietā Nr. 2021-22-01, esot ņemami vērā un pilnībā attiecināmi arī uz izskatāmās lietas pamatjautājumu. Valsts nodeva un drošības nauda esot savstarpēji nošķirami institūti, jo atšķiroties to piemērošanas mehānismi, taču mērķi, kuru dēļ noteikta valsts nodevas vai drošības naudas samaksa, esot līdzīgi un savstarpēji pārklājoties. Par leģitīmu mērķi valsts nodevas noteikšanai par prasības pieteikuma iesniegšanu esot atzīta pirmkārt tiesu sistēmas funkcionalitātes nodrošināšana, kā arī personu atturēšana no nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas. Turklāt paredzamo tiesāšanās izdevumu apmērs varot radīt arī netiešu efektu, proti, mudināt parādnieku labprātīgi izpildīt saistības, tādējādi novēršot nepieciešamību izmantot tiesības vērsties tiesā. Analizējot valsts nodevas un drošības naudas kopīgās un atšķirīgās iezīmes, esot norādāms, ka drošības nauda parasti tiek maksāta gadījumos, kad lietas dalībnieks lūdz attiecīgā tiesas nolēmuma, izņemot pirmās instances tiesas spriedumu, pārskatīšanu jeb, citiem vārdiem sakot, iespējami pieļautas tiesas kļūdas konstatēšanu. Savukārt valsts nodevas maksājums visbiežāk esot saistīts ar attiecīgās strīda puses civiltiesiskās atbildības konstatēšanu, proti, situāciju, kad attiecīgā strīda puse nav labprātīgi pildījusi savas saistības vai pienākumu un tādējādi devusi otrai pusei pamatu tiesvedības iniciēšanai. No valsts nodevas un drošības naudas maksāšanas pienākuma aspekta esot ņemams vērā arī tas, kādā procesuālajā stadijā lietas dalībniekam attiecīgais maksājums ir jāveic. Drošības naudas maksājums Civilprocesa likumā ir paredzēts jau ierosinātās tiesvedības lietās, proti, situācijās, kad attiecīgais lietas dalībnieks jau īsteno Satversmē noteiktās pamattiesības, proti, savas tiesības uz pieeju tiesai. Ja finansiālās grūtībās nonākusi privāto tiesību juridiskā persona nespēj samaksāt Civilprocesa likumā noteikto drošības naudu, tad tās iespējas atrisināt savas finansiālās grūtības esot ļoti ierobežotas, ņemot vērā salīdzinoši īso laika posmu, kādā iesniedzams attiecīgais procesuālais dokuments, par kuru maksājama drošības nauda. Tāpēc valstij vajagot veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tiesas pieejamību arī tādai privāto tiesību juridiskajai personai, kura objektīvu iemeslu dēļ nespēj veikt ar tiesvedības procesu saistītus maksājumus. Mazliet atšķirīgi esot vērtējams valsts nodevas maksājums, kas Civilprocesa likumā noteikts par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā. Esot jāņem vērā, ka prasījums pats par sevi ir aktīvs, kuram ir vērtība, kurš parasti tiek atspoguļots arī konkrētās juridiskās personas bilancē un kurš attiecīgi var nonākt civiltiesiskajā apgrozībā. Tādējādi prasības celšana tiesā neesot vienīgais līdzeklis, ko finansiālās grūtībās nonākusi privāto tiesību juridiskā persona var izmantot, lai nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā īstenotu Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Prasības pieteikuma iesniegšanai tiesā parasti neesot arī noteikti tik īsi termiņi kā blakus sūdzības, kasācijas sūdzības vai cita attiecīga procesuālā dokumenta, par kuru maksājama drošības nauda, iesniegšanai. Parasti prasības celšana esot saistīta ar subjektīvo tiesību īstenošanu noilguma vai prekluzīvā termiņa ietvaros. Attiecīgi šādā gadījumā privāto tiesību juridiskajai personai esot ievērojami vairāk laika nepieciešamo finanšu līdzekļu piesaistīšanai. Privāto tiesību juridiskās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no valsts nodevas samaksas nozīmētu to, ka attiecīgo izdevumu segšanu uzņemas sabiedrība kopumā. Vispār esot secināms, ka sabiedrībai nav jāfinansē atsevišķu subjektu komercdarbība, bet jāpiedalās vienīgi tādu privāto tiesību juridisko personu tiesību un interešu aizsardzībā, kuras kalpo svarīgiem sabiedrības mērķiem. Ja privāto tiesību juridiskā persona ir komersants ar peļņas gūšanas raksturu, tad attiecīga atbrīvojuma noteikšana varot tikt vērtēta arī no brīvas un godīgas konkurences un valsts atbalsta aspekta, proti, analizējot attieksmi pret citiem tirgus dalībniekiem salīdzināmās situācijās. Esot jāņem vērā, ka ne visos gadījumos prasījuma tālāknodošana privāttiesiskajā apgrozībā - cesijas vai ķīlas ceļā - var būt iespējama. Tāpat finansiālās grūtībās nonākušai privāto tiesību juridiskajai personai valsts nodevas samaksas pienākums varot būt saistīts ne tikai ar noilguma vai prekluzīvo termiņu prasības celšanai, bet arī ar citiem Civilprocesa likumā noteiktajiem termiņiem. Piemēram, prasības nodrošināšanas gadījumā, jo īpaši tad, ja prasības nodrošināšana nepieciešama pirms prasības celšanas, vai apelācijas sūdzības iesniegšanas gadījumā, risinājums par pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no valsts noteikto maksājumu samaksas esot nepieciešams tūlītēji. Tātad apstrīdētā norma atsevišķos gadījumos tomēr var ierobežot privāto tiesību juridiskās personas tiesības uz pieeju tiesai. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai tāds regulējums, kas vispār neļauj kādai personai lūgt atbrīvojumu no valsts nodevas samaksas vai citu līdzīgu maksājumu veikšanas, pats par sevi varot būt nesavietojams ar Konvencijas 6. panta 1. punktu. Lai gan valstij nav pienākuma nodrošināt privāto tiesību juridiskajai personai atbrīvojumu no valsts nodevas samaksas, tomēr tas, ka privāto tiesību juridiskajai personai vispār nav tiesību lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas, esot uzskatāms par tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu. Secinājumu daļa