14. Article

Satversmes tiesa jau atzina, ka nepieciešamība šķīrējtiesas procesā nodrošināt citstarp pušu līdztiesību, šķīrējtiesnešu neatkarību un objektivitāti un pušu iespēju tikt uzklausītām ir vērsta uz to, lai šis process būtu taisnīgs, proti, uz to, lai tas atbilstu taisnīguma principam (sk. šā sprieduma 9.1. punktu). Taisnīguma princips ir ievērots, ja likumdevēja veiktie šķīrējtiesas procesa uzraudzības pasākumi attiecas uz visiem šķīrējtiesas procesiem un to dalībnieku iebildumiem pret šajos procesos notikušiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem. 14.1. Satversmes tiesa atzīst, ka ir iespējamas situācijas, kad šķīrējtiesas process, kaut arī tajā notikuši procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar spriedumu, kura izpildei nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, taču ieinteresētā puse to nedara. 14.1.1. Šīs situācijas var būt saistītas ar to, ka likumdevējs ieinteresētajai pusei ir devis salīdzinoši ilgu laiku, lai tā veiktu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā nepieciešamās darbības, tai skaitā vērstos vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei. Atbilstoši Civilprocesa likuma 546. pantam izpildu dokumentu var iesniegt izpildei 10 gadu laikā no tiesas vai tiesneša nolēmuma spēkā stāšanās dienas, ja likumā nav noteikti citi noilguma termiņi. Ar izpildes noilguma iestāšanos ieinteresētā puse zaudē tiesības pieprasīt attiecīgā nolēmuma izpildi piespiedu kārtā (sk. Senāta 2019. gada 16. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKC‑835/2019 (C20330105) 6.2. punktu). Ievērojot to, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 539. panta pirmās daļas 5. punktu šķīrējtiesas spriedumi izpildāmi šajā likumā noteiktajā tiesas spriedumu izpildes kārtībā un ka normatīvajos aktos nav noteikts atšķirīgs šķīrējtiesu spriedumu izpildes noilgums, minētais 10 gadu termiņš attiecināms arī uz šķīrējtiesu spriedumu izpildi. Šajā ziņā Satversmes tiesa ņem vērā, ka vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā ir šā sprieduma izpildes priekšnoteikums un kļūtu bezjēdzīga, ja ieinteresētā puse nevarētu attiecīgo izpildu rakstu iesniegt izpildei. No minētā izriet, ka pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā iesniedzams, kamēr nav iestājies izpildes noilgums. Proti, šķīrējtiesas spriedumu iespējams izpildīt piespiedu kārtā, ja, pirmkārt, tas ir stājies spēkā un, otrkārt, ieinteresētā puse vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā tā, lai paspētu saņemto izpildu rakstu iesniegt tiesu izpildītājam desmit gadu laikā no attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas. Tas nozīmē, ka šajā termiņā ieinteresētā puse, īstenojot tās privātautonomiju, var izvēlēties, vai un kad ar minēto pieteikumu vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā. Kamēr ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā, personai, pret kuru taisīts šķīrējtiesas spriedums, (turpmāk arī - parādnieks) nav iespēju iebilst pret šķīrējtiesas procesa norisi un tajā izdarītiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem un tādējādi tiek pieļauta tiesiski nenoteikta situācija (sk. arī Dr. iur. Laura Rasnača viedokli lietas materiālu 6. sēj. 142. lp.). Tomēr tiesiskās drošības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7. punktu). Tiesas procesa taisnīguma prasība paredz, ka persona spēj savas tiesības aizstāvēt saprātīgā laika posmā, un tādējādi ievieš tiesiskajās attiecībās tiesisko skaidrību un noteiktību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 13.3.2. punktu). Pretējā gadījumā persona nebūs spējīga ar zināmu noteiktību plānot savu dzīvi vai darbību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020‑14‑01 12. punktu). Tātad atbilstoši tiesiskās drošības principam valstij jānodrošina, ka ar vēršanos valsts tiesā saprātīgā laika posmā personas tiesiskajās attiecībās tiek novērstas neskaidrības un atrisināti ar tām saistītie strīdi. Tā kā persona var novērst šādas neskaidrības un risināt ar tām saistītos strīdus arī šķīrējtiesā un viena no galvenajām šķīrējtiesas procesa priekšrocībām ir tā ātrums un sprieduma galīgums, iepriekš minētās tiesiskās drošības prasības vēl jo vairāk attiecināmas arī uz šķīrējtiesas procesa rezultātu. Izskatāmajā lietā tas nozīmē, ka tiesiskās drošības princips prasa, lai persona varētu saprātīgā laika posmā iebilst pret šķīrējtiesas procesā notikušiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem, izmantojot valsts izveidoto šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismu. Tomēr gadījumos, kad šķīrējtiesas process, kaut gan tajā notikuši procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar spriedumu, kura izpildei nepieciešams saņemt izpildu rakstu, taču ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā, parādniekam šādu iespēju nav. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka iepriekš minētajā situācijā pastāvošā tiesiskā nenoteiktība var negatīvi ietekmēt parādnieka tiesisko stāvokli (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 12.1. punktu). Piemēram, saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 12. panta ceturtās daļas 2. punktu parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs veidot parādvēstures datubāzi, iekļaujot tajā informāciju par parādnieku un tā parādu, citstarp tad, ja parādnieks ir rakstveidā izteicis iebildumus pret parāda esību vai tā apmēru, bet šķīrējtiesa ir atzinusi par pamatotu kreditora vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja prasību par parāda saistību izpildi un spriedums stājies likumīgā spēkā. Tā kā atbilstoši minētā panta trešajai daļai parādvēstures datubāzes mērķis ir sniegt informāciju trešajai personai, lai tā varētu novērtēt fiziskās personas spēju izpildīt maksājuma saistības, neiespējamība parādniekam iebilst pret šķīrējtiesas procesa trūkumiem vispārējās jurisdikcijas tiesā Latvijā var būtiski apdraudēt viņa intereses. Tādējādi situācija, kad šķīrējtiesas process, lai gan tajā ir notikuši procesuāli pārkāpumi, noslēdzies ar spriedumu, kura izpildei nepieciešams saņemt izpildu rakstu, taču ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei Latvijā un kad parādniekam nav iespējas valsts uzraudzības mehānisma ietvaros iebilst pret būtiskiem šķīrējtiesas procesā notikušiem pārkāpumiem, ir pretrunā ar tiesiskās drošības principu. 14.1.2. Situācijas, kad ieinteresētā puse nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, var būt saistītas arī ar to, ka parādnieks vai tā aktīvi neatrodas Latvijā un attiecīgi šķīrējtiesas spriedums ir atzīstams un izpildāms ārvalstīs. Šajā ziņā lietas materiālos pausts viedoklis, ka šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildi var pieprasīt ārvalstīs, kā tas ir Pieteikuma iesniedzējas gadījumā, un ka šādos gadījumos Latvijā pastāvošā šķīrējtiesas procesa uzraudzība nav pietiekama (sk. pieteikumu un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 21. lp. un 3. sēj. 39. lp.). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka gadījumos, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms kādā ārvalstī, parādniekam nav nekādu tiesisku līdzekļu aizstāvībai pret, iespējams, prettiesisku šķīrējtiesas spriedumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 22. punktu). Šādos gadījumos parādnieks nevar Latvijā iebilst pret šķīrējtiesas procesā notikušajiem pārkāpumiem, jo ieinteresētā puse nevērsīsies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei. Turklāt Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka šķīrējtiesas spriedumu atzīšana un izpilde ārvalstīs ir regulēta Ņujorkas konvencijā, kuras III pantā noteikts, ka atzīšanas un izpildes process ārvalstīs notiek atbilstoši attiecīgās ārvalsts procesuālajām tiesību normām. Lai gan Ņujorkas konvencijas V pantā ir noteikti gadījumi, kuros atspoguļoti citstarp tādi būtiski šķīrējtiesas procesā pieļauti procesuāli pārkāpumi, kuru dēļ ārvalsts tiesa var atteikt attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildi, šī norma ārvalsts tiesai paredz tiesības, bet ne pienākumu to darīt. Tas nozīmē, ka šķīrējtiesas procesā notikušo būtisko procesuālo pārkāpumu novēršana var būt atkarīga no tā, vai attiecīgā valsts ir demokrātiska, tiesiska un aizsargā pamattiesības. Latvijas valsts nevar nodrošināt to, ka visos gadījumos, atzīstot un izpildot šķīrējtiesas spriedumu ārvalstīs, patiešām tiks veikta efektīva šķīrējtiesas procesa uzraudzība. 14.2. Satversmes tiesa atzīst, ka atsevišķos gadījumos šķīrējtiesas sprieduma izpildei vispār nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, piemēram, tad, ja ar šķīrējtiesas spriedumu tiek konstatēts kāda neskaidra līguma noteikuma saturs. Arī šādos gadījumos šķīrējtiesas procesā var būt notikuši būtiski procesuāli pārkāpumi, tomēr tam šķīrējtiesas procesa dalībniekam, pret kuru taisīts attiecīgais šķīrējtiesas spriedums, nav nekādu iespēju prasīt no valsts uzraudzību pār šķīrējtiesas procesu un tajā, iespējams, notikušajiem pārkāpumiem. Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi likumdevēja uzmanību uz šo Latvijas šķīrējtiesu regulējuma trūkumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09-01 22. punktu). Situācijā, kurā Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi likumdevēja uzmanību uz šķīrējtiesas procesa uzraudzības tiesiskā regulējuma trūkumiem, likumdevējam ilgstoši neieviešot efektīvu šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismu, tiek mazināta sabiedrības uzticēšanās ne tikai šķīrējtiesām, bet arī pašai valstij un tiesībām. Ievērojot iepriekš minēto, likumdevēja izveidotais šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānisms neaptver gadījumus, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Tātad likumdevēja veiktie šķīrējtiesas procesa uzraudzības pasākumi neattiecas uz visiem šķīrējtiesas procesiem un to dalībnieku iebildumiem pret šajos procesos notikušiem būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem un šajā aspektā neatbilst taisnīguma principam. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.