2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Krievijas Federācijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VZAIMNIJ KREDIT" (oбщество с ограниченной ответственностью "ВЗАИМНЫЙ КРЕДИТ"; turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civilprocesa likuma 534., 534.1, 535., 536. un 537. pants (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Latvijas Republikā reģistrēta šķīrējtiesa 2019. gada 26. novembrī taisījusi spriedumu, ar kuru uzlikusi Pieteikuma iesniedzējai pienākumu atmaksāt aizdevumu un līgumsodu. Par minēto šķīrējtiesas spriedumu Pieteikuma iesniedzēja uzzinājusi no Krievijas Federācijas tiesu informatīvās sistēmas, kurā bijis publicēts paziņojums, ka Sanktpēterburgas arbitrāžas tiesā tiks izskatīts jautājums par šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildi Krievijas Federācijā. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā ar konkrēto kreditoru nekad nav slēgusi nekādus darījumus, tostarp nav slēgusi arī šķīrējtiesas līgumu, un ka konkrētajā šķīrējtiesas procesā konstatējami arī citi procesuāli pārkāpumi. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 6. pantā ir ietverts valsts pienākums radīt tādu tiesisku mehānismu, ar kuru šķīrējtiesu darbība tiktu kontrolēta. Valsts šo pienākumu neesot izpildījusi, jo tās izveidotajās tiesās neesot iespējams iesniegt pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai esot liegtas tiesības uz pieeju tiesai. To, ka Latvijas tiesās nav iespējams prasīt šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, varētu skaidrot ar centieniem nodrošināt šķīrējtiesas procesa efektivitāti un mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi. Tomēr minētās intereses pašas par sevi nevarot kalpot par pamatu tam, lai personai tiesības uz taisnīgu tiesu tiktu atņemtas pēc būtības. Šīs intereses varot aizsargāt ar Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, ja šķīrējtiesu spriedumi tiktu pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesu kontrolei, tad, samazinot Latvijas šķīrējtiesu skaitu, tiktu samazināts arī vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzes pieaugums. Turklāt par vismaz daļēji mazāk ierobežojošu līdzekli esot uzskatāma arī tāda regulējuma ieviešana, kas šķīrējtiesas sprieduma izpildu raksta izsniegšanas stadijā ļautu vispārējās jurisdikcijas tiesai vienlaikus lemt arī jautājumu par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Pieteikuma iesniedzējai nodarītais kaitējums esot lielāks nekā ar apstrīdētajām normām radītais sabiedrības ieguvums. Konkrētajā situācijā, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde tiek prasīta ārvalstīs, Pieteikuma iesniedzējai neesot nekādu iespēju aizstāvēt pret attiecīgo šķīrējtiesas spriedumu savas pamattiesības un likumiskās intereses, lai gan Pieteikuma iesniedzēja neesot no šīm tiesībām brīvprātīgi atteikusies. Pat ja Pieteikuma iesniedzēja būtu brīvprātīgi atteikusies no tiesībām uz pieeju tiesai, tai neesot pieejami pat minimāli drošības pasākumi, kas būtu samērīgi ar šādas atteikšanās nozīmīgumu, proti, netiekot īstenota nekāda tiesu kontrole pār šķīrējtiesas procesa objektivitāti un šķīrējtiesneša interešu konfliktu. Vēl jo vairāk - atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātajām atziņām pat labprātīga atteikšanās no tādām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām kā pušu līdztiesība, tiesības tikt uzklausītam, šķīrējtiesnešu neatkarība un objektivitāte neesot pieļaujama.