4. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Indivīdi varot atteikties no tiesībām vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, vienojoties par iespējamo tālāko strīdu izšķiršanas nodošanu šķīrējtiesai. Šī izvēle esot personu brīvās gribas izpausme, kuru valsts nedrīkstot ietekmēt. Tomēr valstij, atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas veidus kā šķīrējtiesas, to darbības kontrolei vajagot izveidot tādu tiesisku mehānismu, lai valsts varas nesējs ar savu rīcību atzītu tikai tādu šķīrējtiesas procesu, kurā ievērots taisnīgums un objektivitāte. Pretējā gadījumā valsts kļūstot līdzatbildīga par šķīrējtiesas spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības un Satversmes 92. pantā nostiprinātos principus. Ne Civilprocesa likuma 66. nodaļa, ne citi normatīvie tiesību akti nenodrošinot šķīrējtiesas procesa pusēm pieeju tiesai ar prasību par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu vai izpildes apturēšanu, tādēļ pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi nelikumīga šķīrējtiesas sprieduma gadījumā neesot uzskatāmi par pietiekamiem. Valstij vajagot rast tādu risinājumu, lai tās jurisdikcijā izveidoto šķīrējtiesu pieņemtie un spēkā esošie, taču prettiesiskie spriedumi nevarētu tikt nodoti atzīšanai un izpildei ārvalstīs.