9. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." 9.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot tiesas un noteikt tādu tiesas procesu, kas ļautu ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas, panākt savu tiesību un likumisko interešu efektīvu aizsardzību. Proti, Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver personas pamattiesības uz tās tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 12.1. punktu). Civilprocesā Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu saturs ir konkretizēts Civilprocesa likuma 1. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08‑01 14. punktu). Likumdevējs šīs tiesības tālāk konkretizējis Civilprocesa likuma 23. panta pirmajā daļā, atbilstoši kurai visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja vien likumā nav noteikts citādi. Tomēr vispārīgais noteikums par civiltiesisko strīdu pakļautību valsts tiesai neatņem pusēm tiesības savstarpēji vienoties par strīda izšķiršanu šķīrējtiesā - pie tiesu varas sistēmas nepiederošā, alternatīvā strīdu risināšanas institūcijā, kuras izveidi un darbību regulē vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, Šķīrējtiesu likums, šķīrējtiesas reglaments un starp pusēm noslēgtais šķīrējtiesas līgums. Šķīrējtiesas kā tiesību institūta funkcionēšanas pamatā ir šķīrējtiesas līgums - pušu brīvā gribā balstīta vienošanās par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā. Šķīrējtiesas process ir vērsts uz ātru, salīdzinoši lētāku, šķīrējtiesnešu profesionālajā specializācijā balstītu, galīgu un konfidenciālu konkrētā strīda izšķiršanu tādā procesā, par kādu puses vienojušās. Šīs šķīrējtiesas procesa pazīmes raksturo tā būtību un nošķir to no lietas izskatīšanas valsts tiesās. Ievērojot minēto, šajā procesā tā jēgas un būtības dēļ atsevišķu Satversmes 92. pantā ietverto tiesību normu piemērošana var būt ierobežota. Proti, šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir piemērots labprātīga šīs personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības saprātīgumu. Tomēr personas brīvība atteikties no Satversmē ietvertajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl tā neapdraud demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmas funkcionēšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004‑10‑01 8. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 14.1. punktu). Latvijas tiesību sistēmas funkcionēšanas pamatā ir tiesiskas valsts princips, kas jāņem vērā, konkretizējot arī Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pamattiesību prasībai par taisnīgu tiesas procesu ir jānodrošina, ka persona tiek nopietni uztverta kā šā procesa subjekts, nevis objekts (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008‑04‑01 11. punktu). Ja persona kļūtu tikai par procesa objektu, tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmas funkcionēšana. Lai to nepieļautu, personas iespējas atteikties no atsevišķu Satversmes 92. pantā ietverto tiesību normu piemērošanas ir ierobežojamas. Konkrētāk - ar šķīrējtiesas līgumu nevar atteikties citstarp no tiesībām uz pušu līdztiesību, tiesas neatkarību un iespēju tikt uzklausītam, kā arī tiesībām uz objektīvu tiesu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10‑01 9.1. punktu). Arī tiesību zinātnē atzīts, ka visā šķīrējtiesas procesā ir jāievēro neatkarība un objektivitāte, kā arī pušu vienlīdzības un taisnīguma principi (sk.: Kačevska I. Starptautiskās komerciālās arbitrāžas tiesības. Promocijas darbs, 252. lpp. Pieejams: dspace.lu.lv). Līdzīgu viedokli pauž pieaicinātās personas (sk. tiesībsarga un LL. M. Aijas Lejnieces viedokli lietas materiālu 3. sēj. 37. lp. un 6. sēj. 135. lp.). Pretējā gadījumā šķīrējtiesas process nebūtu taisnīgs. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu prasa šķīrējtiesas procesā nodrošināt citstarp pušu līdztiesību, šķīrējtiesnešu neatkarību un objektivitāti, kā arī pušu iespēju tikt uzklausītām. 9.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Proti, ir jānodrošina Satversmes normu un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos ietverto cilvēktiesību normu savstarpēja harmonija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021‑40‑0103 7.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš, konkretizējot Satversmes 92. pantā ietvertās pamattiesības kopsakarā ar Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu, ir norādījusi, ka šī norma neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai atrisinātu komerciāla rakstura strīdus starp privātpersonām. Personai ir tiesības atteikties no lietas izskatīšanas valsts tiesā, un Cilvēktiesību konvencijas 6. pants pieļauj šādu atteikšanos, tomēr tai jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī viennozīmīgai (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 14.2. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī ir atzinusi, ka šķīrējtiesas līguma esība pati par sevi vēl automātiski nenozīmē to, ka šā līguma puses būtu viennozīmīgi atteikušās no visām savām tiesībām, kuras noteiktas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā. Atsevišķu Cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesību gadījumā atteikšanās prasa arī tādu minimālu tiesisko aizsardzību, kas atbilst šādas atteikšanās nozīmīgumam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 2. oktobra sprieduma lietā "Mutu and Pechstein v. Switzerland", pieteikums Nr. 40575/10 u. c., 96. punktu un 2021. gada 20. maija sprieduma lietā "Beg S. P. A. v. Italy", pieteikums Nr. 5312/11, 127. punktu). Lemjot par šādas tiesiskās aizsardzības esību, ir vērtēts dalībvalstīs izveidotais šķīrējtiesas procesa regulējums, tostarp dalībvalstu tiesu īstenotā kontrole pār šā regulējuma piemērošanu, proti, ir vērtēts tas, vai minimāla tiesiskā aizsardzība tiek nodrošināta vispārējās jurisdikcijas tiesu kontroles ceļā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1996. gada 27. novembra lēmumu par pieteikuma pieņemamību lietā "Nordström-Janzon and Nordström-Lehtinen v. the Netherlands", pieteikums Nr. 28101/95, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 23. februāra lēmumu par pieteikuma pieņemamību lietā "Suovaniemi and Others v. Finland", pieteikums Nr. 31737/96). Tātad no nepieciešamības nodrošināt minimālu tiesisko aizsardzību izriet secinājums, ka šķīrējtiesas līguma esība pati par sevi nav pietiekama, lai varētu atteikties no visām Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām. Piemēram, noskaidrojot, vai puses ar šķīrējtiesas līgumu ir viennozīmīgi atteikušās no tiesībām uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēmusi vērā arī to, vai pusēm ir bijusi iespēja šķīrējtiesas procesā iebilst pret iespējamu šķīrējtiesneša interešu konfliktu un vai attiecīgā puse šo iespēju ir izmantojusi, izsakot iebildumus gan pašā šķīrējtiesas procesā, gan šā procesa uzraudzības mehānisma ietvaros (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 2. oktobra sprieduma lietā "Mutu and Pechstein v. Switzerland", pieteikums Nr. 40575/10 u. c., 121.-123. punktu un 2021. gada 20. maija sprieduma lietā "Beg S. P. A. v. Italy", pieteikums Nr. 5312/11, 136.-143. punktu). Tātad arī Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts citstarp valsts pienākums radīt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu vismaz minimālu tiesisko aizsardzību. Līdzīgi arī Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka valstij ir pienākums radīt šķīrējtiesas procesa pusēm iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus procesuālos pārkāpumus un arī pienākums neatzīt tāda šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09-01 14. punktu). Citiem vārdiem - valstij ir pienākums nodrošināt arī šķīrējtiesas procesa uzraudzību, paredzot personai iespēju aizsargāt savas aizskartās tiesības. Šis valsts pienākums ir priekšnoteikums tam, lai, personai atsakoties no strīda izskatīšanas valsts tiesā, netiktu apdraudēta Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmas funkcionēšana. 9.3. Latvijā izveidotā pastāvīgajā šķīrējtiesā pret Pieteikuma iesniedzēju taisīts spriedums par naudas piedziņu un Krievijas Federācijā prasīta šā sprieduma atzīšana un izpilde. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tās tiesības uz taisnīgu tiesu ir aizskartas, jo Latvijas tiesās neesot iespējams iesniegt pieteikumu par attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, kaut arī šķīrējtiesas procesā esot pieļauti būtiski pārkāpumi. Kā pamatoti norādījusi Saeima, Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā neietilpst abstrakta personas interese pārsūdzēt šķīrējtiesas spriedumu, proti, panākt tā tiesiskās pamatotības pārbaudi tieši apelācijas vai kasācijas kārtībā. Tomēr personai ir tiesības uz valsts veiktu šķīrējtiesas procesa uzraudzību (sk. šā sprieduma 9.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Latvijā šķīrējtiesas procesa uzraudzība ir koncentrēta šķīrējtiesas sprieduma izpildu raksta izsniegšanas stadijā, kas regulēta apstrīdētajās normās (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004‑10‑01 9.1. punktu). Turklāt tad, ja persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, personai nodrošināmas tiesības vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 20.2.4. punktu). Pieteikuma iesniedzēja savu Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu saskata tajā apstāklī, ka Latvijas tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja apstrīdēt Latvijā izveidotas pastāvīgās šķīrējtiesas spriedumu gadījumā, kad attiecīgajā šķīrējtiesas procesā notikuši būtiski procesuāli pārkāpumi. Tādējādi gadījumos, kad šķīrējtiesas sprieduma izpildu raksta izsniegšana Latvijā nav nepieciešama vai iespējama, tostarp Pieteikuma iesniedzējas gadījumā, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs, personai neesot iespējas aizsargāt savas aizskartās tiesības. Kā izriet no lietas materiāliem, Pieteikuma iesniedzēja iebilst pret to, ka apstrīdētajās normās paredzētais šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānisms nav pietiekams, un uzskata, ka tādējādi valsts nav izpildījusi tās pienākumu nodrošināt šķīrējtiesas procesa uzraudzību. Tā kā Pieteikuma iesniedzēja kļuvusi par šķīrējtiesas procesa dalībnieci un attiecīgā šķīrējtiesa pret to ir taisījusi spriedumu, Pieteikuma iesniedzēja ir nonākusi situācijā, uz kuru attiecas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pienākums nodrošināt šķīrējtiesas procesa uzraudzību. No Satversmes tiesas judikatūras izriet: ja Satversmes 92. pantā ir ietverts valsts pienākums veikt konkrētus pasākumus tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai, tad šajā normā vienlaikus ir ietvertas arī personas pamattiesības uz attiecīgā pienākuma izpildi (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08-01 12.1. punktu). Konkrētāk: tā kā valstij ir pienākums nodrošināt šķīrējtiesas procesa uzraudzību, Pieteikuma iesniedzējai ir attiecīgas pamattiesības, proti, tiesības uz valsts veiktu šķīrējtiesas procesa uzraudzību, kā arī tiesības prasīt no valsts šā pienākuma izpildi. Pretējā gadījumā gan valsts pienākumi, gan personas attiecīgās pamattiesības kļūtu iluzoras. Apstrīdētās normas skar tādas Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības, kuras ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un izskatāmajā lietā ir konstatējams Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārums. Tādējādi tiesvedība ir turpināma.