13. Article

Satversmes tiesas ieskatā, nodarījumi, saistībā ar kuriem uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu mantu, pieder pie tiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/42 3. pantā norādītie tiesību akti, un tātad tie ietilpst šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomā (sk. šā lēmuma 3.1. punktu un, piemēram, Direktīvas 2014/42 3. panta "d" punktu). Krimināllikuma 195. panta trešā daļa, pēc kuras uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu mantu, paredz kriminālsodu - brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem, kas atbilst Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktā paredzētajam sodam. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas atbilstoši minētās direktīvas ievada 9. apsvērumam ar to ir paredzēts paplašināt, - ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Direktīva 2014/42 nereglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās. Proti, uz šādu konfiskāciju neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu paredzētie minimālie noteikumi, un tās tiesiskais regulējums tātad ietilpst minētās direktīvas ievada 22. apsvērumā norādītajā dalībvalstu kompetencē paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts tiesību aktos (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19. marta sprieduma lietā C-324/18 "Agro in 2001" 56.-57. punktu un 2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā C 319/19 "Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo" 36.-37. un 41. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - var tikt attiecināta uz Kriminālprocesa likumā ietverto procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesisko regulējumu. 13.1. Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un attiecīgi par tās konfiskāciju var pieņemt Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā kārtībā, prokurors, pabeidzot kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā, izskatot lietu pēc būtības (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Lietā Nr. 2022-32-01 apstrīdētās normas attiecas uz mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu arī Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā kārtībā, tas ir, atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pirms tiesas galīgā nolēmuma krimināllietā. Likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu vērtēšanu sevišķā procesā, bija nodrošināt kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgu un uz procesa ekonomijas interesēm vērstu atrisināšanu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un nošķirts process, kura ietvaros tiesa vērtē tikai vienu lietā radušos jautājumu - mantisko jautājumu (sal. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1. un 20.2. punktu). Proti, procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu. Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētais process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst Latvijas tiesību doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par lietu" (process in rem) (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Arī Latvijas tiesu praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi šīs mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā Nr. 11816005518). Satversmes tiesa savā judikatūrā atzinusi, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai tad, ja pastāv Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie nosacījumi, proti: 1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus. Turklāt šajā procesā mantiskie jautājumi tiek izlemti galīgi. Ja pirmstiesas kriminālprocesā ir ietilpis process par noziedzīgi iegūtu mantu un tā ietvaros tiesa ir atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu, tad tiesa pamata kriminālprocesā vairs nelemj par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir viens no veidiem, kādos galīgi tiek izlemts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1. punktu). Līdz ar to atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina un šis process nav balstīts uz notiesājošu spriedumu. Likumdevējs ir paredzējis iespēju izdalīt no kriminālprocesa mantisko jautājumu vērtēšanu sevišķā procesā, kas pēc būtības nav atkarīgs no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu un tās iznākuma. Tātad Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā neattiecas uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts Kriminālprocesa likumā par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo attiecīgajā procesā mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju un šis process nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras. Proti, manta ar tiesas lēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. 13.2. Tomēr lietā Nr. 2022-32-01 jāņem vērā, ka, atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19. marta sprieduma lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā C-319/19 vērtētā Bulgārijas tiesiskā regulējuma, Latvijā mantas īpašās konfiskācijas procedūra netiek veikta civilprocesuālā kārtībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konfiskācija bez notiesājoša sprieduma atbilst sodam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 7. panta izpratnē, atzina, ka sākotnēji jāņem vērā tas, vai konfiskācija tiek veikta pēc lēmuma, ar kuru persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tomēr šajā vērtējumā nozīme ir arī citiem faktoriem, piemēram, attiecīgās procedūras raksturam, mērķim un konfiskācijas smagumam, kā arī valsts tiesību aktos noteiktajai šīs procedūras būtībai un īstenošanas kārtībai (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā "G.I.E.M. S.r.l. and Others v. Italy", pieteikums Nr. 1828/06, 211., 223.-225. un 233. punktu). Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti tie materiāli, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi (sk. Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo daļu un 627. panta otrās daļas 1. punktu). Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt pierādījumus (sk., piemēram, Kriminālprocesa likuma 628. pantu un 629. panta ceturto daļu), tomēr šajā atsevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu secinājumi par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi ir citstarp pamatoti ar tiem krimināllietas materiāliem, kas savākti pamata kriminālprocesā par noziedzīga nodarījuma konstatēšanu un personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 19. marta spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra spriedumā lietā C-319/19 vērtēja Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomu arī atbilstoši tās 4. panta 1. punktam. Tomēr Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punktā noteikts, ka atsevišķos gadījumos šī direktīva ir piemērojama arī tad, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, bet kriminālprocesā nav pieņemts notiesājošs spriedums. Attiecībā uz minēto normu Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav izveidojusies. No minētās tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktu varētu secināt, ka Direktīva 2014/42 noteiktos apstākļos ir piemērojama arī tādai noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas procedūrai, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma. Turklāt Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punkta teksts citstarp varētu liecināt arī par to, ka tajā norādītie iemesli, kuru dēļ konfiskācija nav iespējama, nav izsmeļoši. 13.3. Tādējādi lietā Nr. 2022-32-01, interpretējot Direktīvu 2014/42 un Pamatlēmumu 2005/212, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par to, vai Kriminālprocesa likumā ietvertais procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2014/42 ievada 22. apsvērumā norādītajā dalībvalstu kompetencē un līdz ar to minētie tiesību akti šādai procedūrai ir vai nav piemērojami. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktu un Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu, tostarp saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija bez notiesājoša sprieduma, līdz šim minēto tiesību aktu interpretācija nav sniegta attiecībā uz tādu valsts tiesību aktos paredzētu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, kura netiek veikta civilprocesuālā kārtībā un tiek ierosināta, pamatojoties uz krimināllietā esošo pierādījumu kopuma, pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kā izriet no šajā lēmumā iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 interpretācijas un piemērošanas pareizība, ņemot vērā to mērķi uzlabot īpašuma konfiskāciju krimināllietās Eiropas Savienības līmenī, izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām par minēto tiesību aktu piemērošanas jomu. 13.4. Ja uz tādu tiesisko regulējumu, kāds noteikts Kriminālprocesa likumā par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, attiecas Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 -, tad dalībvalstīm ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības (sk. Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktu). Direktīvas 2014/42 ievada 38. apsvērums nosaka: "Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Hartā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem [..]." Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Hartas 47. pantā paredzētās pamattiesības ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42, tostarp tās 8. panta 1. punktā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 21. oktobra sprieduma lietā C-845/19 75. punktu). Savukārt Hartas 48. pantā ietverta nevainīguma prezumpcija. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā ir ieviests samazināts noziedzīgi iegūtas mantas pierādīšanas standarts - "iespējamības pārsvars", tādējādi procesa virzītājam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ārpus saprātīgām šaubām nav jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme. No brīža, kad procesa virzītājs ar mantu saistītajai personai ir paziņojis pieņēmumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta (sk. Kriminālprocesa likuma 356. panta piekto daļu), ja ar mantu saistītā persona uzskata, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt mantas izcelsmes likumību ir šai personai (sk. Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļu). Ja ar mantu saistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, tad atbilstoši Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajai daļai ir uzskatāms par pierādītu tas, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta. Tiesvedība, kas nav saistīta ar kriminālsoda piemērošanu vai notiesāšanu, neattiecas uz "apsūdzības pamatotību krimināllietā" Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē. Tomēr procesa par noziedzīgi iegūtu mantu rezultātā par noziedzīgi iegūtu atzītās mantas konfiskācija ir uzskatāma par īpašuma izmantošanas "kontrolēšanu" Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē, un tādējādi arī ar to saistītā tiesvedība attiecas uz personas civilo tiesību un pienākumu noteikšanu Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others v. Georgia", pieteikums Nr. 36862/05, 121. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir neatņemama jēdziena "taisnīga tiesa" sastāvdaļa, kas taisnīga līdzsvara izpratnē attiecas gan uz civillietām, gan krimināllietām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 29. maija sprieduma lietā "Feldbrugge v. The Netherlands", pieteikums Nr. 8562/79, 44. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips nozīmē, ka katrai pusei ir jādod saprātīga iespēja pārstāvēt sevi, tostarp iesniegt pierādījumus, apstākļos, kas to nenostāda būtiski neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 27. oktobra sprieduma lietā "Dombo Beheer B.V. v. The Netherlands", pieteikums Nr. 14448/88, 33. punktu). Kā tas izriet no pieteikumos norādītā, atbilstoši lietā Nr. 2022-32-01 apstrīdētajām normām pēc tam, kad procesa virzītājs ir izteicis pieņēmumu, ka mantai ir noziedzīga izcelsme, Pieteikumu iesniedzējiem esot uzlikts nesamērīgs pienākums pierādīt mantas izcelsmes likumību un viņiem neesot paredzētas pietiekamas un efektīvas procesuālās garantijas šā pieņēmuma atspēkošanai. Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu procesa virzītājs varētu būt nostādīts izdevīgākā situācijā nekā ar mantu saistītā persona. Lai arī atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam process par noziedzīgi iegūtu mantu nav vērsts uz personas vainas konstatēšanu, tomēr nevainīguma prezumpciju pārkāpj ne tikai konkrēts atzinums par personas vainu, bet arī konstatējams vērtējums par personu kā vainīgu noziedzīgā nodarījumā. Tas, vai nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta, izvērtējams, ņemot vērā katras konkrētās situācijas apstākļus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 15. jūlija sprieduma lietā "Šikić v. Croatia", pieteikums Nr. 9143/08, 52. punktu). Kā norādījuši Pieteikumu iesniedzēji, atbilstoši apstrīdētajām normām mantas iespējamās noziedzīgās izcelsmes izvērtējums ir cieši saistīts ar to, vai ar attiecīgo mantu ir veiktas legalizēšanas darbības. Proti, tiekot konstatētas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Šāds procesa virzītāja vai tiesas secinājums, iespējams, varētu tikt uzskatīts par vērtējumu attiecībā uz personu kā vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Attiecīgi varētu secināt, ka ar apstrīdētajām normām ar mantu saistītajai personai tiek uzlikts pienākums atspēkot prezumpciju, ka tā ir veikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šāda situācija būtu pretēja nevainīguma prezumpcijas principam. Tādējādi pastāv šaubas, vai tad, ja uz lietā Nr. 2022-32-01 apstrīdētajām normām ir attiecināmi Eiropas Savienības tiesību akti, ar Hartas 47. pantā ietvertajām personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, 48. pantā ietverto nevainīguma prezumpcijas principu un Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktā noteiktajiem aizsargpasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības, ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, kas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paredz fakta legālo prezumpciju attiecībā uz mantas noziedzīgu izcelsmi un ar mantu saistītās personas pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2022-32-01 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.