12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zane Norenberga - vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas lomu Pieteikuma iesniedzējai piešķirtā valsts atbalsta atzīšanā par saderīgu ar iekšējo tirgu. Valsts atbalsta regulējums izrietot no Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD). Komisijas lēmumā norādīts, ka tas attiecas uz atbalstu, kas piešķirts laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim. Līdz ar to Eiropas Savienības tiesiskais regulējums valsts atbalsta jomā izskatāmajā gadījumā esot piemērojams un Komisijas lēmums attiecoties uz Pieteikuma iesniedzējai piešķirto valsts atbalstu visā tā saņemšanas periodā. Ievērojot LESD 107. un 108. pantu, esot atzīstams, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ja vien Eiropas Komisija, pamatojoties uz LESD 107. pantā noteiktajiem kritērijiem, neatzīst valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu esot jādara zināmi Eiropas Komisijai laikus, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes. Attiecīgā dalībvalsts nevarot uzsākt pašas ierosinātu pasākumu īstenošanu, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu. Eiropas Savienības Tiesas prakse, kas pastāvējusi arī laikā, kad Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirts valsts atbalsts, esot tāda, ka valsts atbalsta kontrole, ko Eiropas Komisija veic saskaņā ar LESD 108. pantu, ir obligāta un ražotājiem, kas saņem valsts atbalstu, principā tiesiskā paļāvība uz šā atbalsta likumību var rasties tikai tad, ja tas ticis piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru. Rūpīgam uzņēmējam parasti būtu jāpārliecinās, vai šī procedūra ir ievērota. Apstrīdētās normas esot atzīstamas par tādām, kas nepieciešamas Eiropas Savienības pieņemto aktu īstenošanai. Tā kā sākotnējais nacionālais regulējums neierobežoja valsts atbalsta termiņu, tas esot bijis pretrunā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu. Pieteikuma iesniedzējai nevarējusi rasties tiesiskā paļāvība, kas balstīta prettiesiskās tiesību normās. Tādējādi apstrīdētās normas nepārkāpjot tiesiskās stabilitātes un noteiktības principus. Ja apstrīdētās normas netiktu pieņemtas, valsts atbalsts būtu uzskatāms par prettiesisku un Pieteikuma iesniedzējai tas būtu jāatmaksā. Tādā gadījumā, iespējams, Pieteikuma iesniedzējas intereses, lai gan tiesiski, bet būtu skartas vairāk, nekā tās tika skartas, pieņemot apstrīdētās normas. Papildus Zane Norenberga vērš uzmanību uz to, ka konkurences tiesības, tostarp attiecībā uz valsts atbalstu vides aizsardzībai, aizsargā efektīvu konkurentu intereses. Pretēji kopējā tirgus interesēm būtu tas, ka ar publiskiem līdzekļiem tiktu atbalstīti tādi tirgus dalībnieki, kuru izraudzītais komercdarbības veids nav peļņu nesošs konkrētā tirgus specifikas un regulējuma dēļ. Iekšējās peļņas normas maksimālās vērtības noteikšana 9 % apmērā novēršot pārkompensāciju, taču tas nenozīmējot, ka jebkura iekšējās peļņas normas vērtība, kas zemāka par 9 %, būtu vērtējama pozitīvi. Ja iekšējās peļņas normas vērtība ir zema, tas varot liecināt par to, ka ražošanas process ir neefektīvs. Pieteikuma iesniedzējas iekšējās peļņas normas aprēķins 20 gadu periodam esot uz pusi mazāks, nekā pieļauj tiesiskais regulējums. Tāpat esot jāņem vērā, ka ražotājs, kurš ražo elektroenerģiju koģenerācijas procesā, darbojas gan elektroenerģijas tirgū, gan siltumenerģijas tirgū. Šķērssubsidēšana no tirgus, kurā tiek saņemts valsts labums, proti, no elektroenerģijas tirgus, uz tirgu, kurā tas netiek saņemts, - siltumenerģijas tirgu - esot aizliegta. Pieteikuma iesniedzējas argumentācija, ka valsts atbalsts tai devis iespēju samazināt siltumenerģijas cenas, liecinot par iespējamu izmaksu attiecināšanas problemātiku, kas savukārt ietekmējot kopējo koģenerācijas stacijā ieguldīto investīciju atpelnīšanās periodu. Līdz ar to esot iespējams, ka Pieteikuma iesniedzējas nespēja atgūt veiktās investīcijas un gūt saprātīgu peļņu 10 gadu periodā ir saistīta ar citiem konkurences tiesību pārkāpumiem un cenu politiku saistītajā tirgū. Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. punktā esot atsauce uz LESD 107. pantu, proti, šī direktīva neattiecoties uz pielāgojumiem, kas vajadzīgi, lai tiktu ievērots LESD 107. pants. Obligātā iepirkuma termiņa ieviešana esot šāds pielāgojums, un tādēļ Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. punkts izskatāmajā gadījumā neesot piemērojams.