18. Article

Lai izvērtētu, vai pastāv Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojums, nepieciešams noskaidrot, vai un kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma šīs tiesības ierobežo. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar apstrīdēto normu tai piešķirtajām tiesībām pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros esot noteikts konkrēts termiņš, proti, 10 gadi, un tādējādi tai esot ierobežotas Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu. Pieteikuma iesniedzēja neesot paļāvusies uz bezgalīgi ilgu valsts atbalstu obligātā iepirkuma komponentes formā, tomēr esot paļāvusies uz vismaz 20 gadus ilgu atbalsta periodu, jo tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas izdošanas, vispār neesot paredzējis termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai. Ekonomikas ministrija 2009. gada 16. jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirtas tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Secīgi 2009. gada 3. decembrī un 2012. gada 4. septembrī Ekonomikas ministrija pieņēma vēl divus lēmumus, ar kuriem katrs iepriekšējais lēmums tika atcelts, piešķirot Pieteikuma iesniedzējai tiesības pārdot koģenerācijas procesā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros jau lielākā apmērā (sk. lietas materiālu 11. sēj. 90.-101. lp.). Laikā, kad tika izdoti minētie administratīvie akti, tiesību normas neparedzēja termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai. Proti, pirmo reizi termiņš valsts atbalsta saņemšanai - 10 gadi - tika noteikts 2012. gada 8. septembrī, kad stājās spēkā Noteikumu Nr. 221 53.1 punkts. Visi trīs minētie administratīvie akti tika pieņemti, citstarp pamatojoties uz Noteikumiem Nr. 221, un arī tajos netika noteikts termiņš obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai. Atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīva Eiropas Komisijas kompetence, un tās darbību kontrolē Savienības tiesas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 3. marta sprieduma lietā C-75/18 "Vodafone Magyarország" 21. punktu). Eiropas Komisija 2017. gada 24. aprīlī pieņēma lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN), kurā norādīja, ka Latvija, īstenojot atbalsta pasākumus pirms Eiropas Komisijas galīgā lēmuma, nav ievērojusi LESD 108. panta 3. punktā paredzēto valsts atbalsta īstenošanas aizliegumu (sk. Komisijas lēmuma 66. punktu). Tomēr Komisijas lēmumā norādīts, ka tas attiecas uz atbalstu, kas piešķirts laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim, un šajā laikposmā piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta "c" apakšpunktu (sk. Komisijas lēmuma 6. punktu un secinājumus). Tādējādi, lai gan Komisijas lēmumā norādīts, ka atbalsts var tikt piešķirts tikai līdz stacijas pilnīgai amortizācijai (sk. Komisijas lēmuma 71. punktu), būtībā ar Komisijas lēmumu par saderīgu ar iekšējo tirgu atzīts arī tāds atbalsts, kas tika piešķirts līdz brīdim, kad tika pieņemts Noteikumu Nr. 221 53.1 punkts un noteikts termiņš koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēja brīdī, kad tā ieguva tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, varēja paļauties uz to, ka šīs tiesības netiek ierobežotas ar kādu konkrētu termiņu, jo termiņš vispār nebija paredzēts tolaik spēkā bijušajos normatīvajos tiesību aktos, kā arī nebija noteikts administratīvajos aktos, ar kuriem Pieteikuma iesniedzējai šādas tiesības tika piešķirtas. Turklāt jāņem vērā, ka arī tāds valsts atbalsts, kura ilgums nebija ierobežots ar konkrētu termiņu, vēlāk ar Komisijas lēmumu tika atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tādējādi konkrētajos apstākļos arī prasījuma tiesības attiecībā uz saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, kas Pieteikuma iesniedzējai piešķirtas ar administratīvajiem aktiem, ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu izpratnē. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis, jo noteicis 10 gadu termiņu tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, bet sākotnēji nekāds termiņš normatīvajos tiesību aktos nebija paredzēts. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu un tiesvedības izbeigšanai lietā nav pamata.