22. Article

Satversmes tiesai tālāk, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 22. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka esot bijuši vairāki personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Pirmkārt, Ministru kabinetam bijusi iespēja pagarināt atbalsta termiņu mazāku valsts atbalstu saņēmušajiem ražotājiem. Otrkārt, bijis iespējams ieviest 20 gadu termiņu līdz ar nosacījumu, ka pirmos 10 atbalsta gadus publiskais tirgotājs iepērk elektroenerģiju par pilnu maksu, bet nākamos 10 gadus - par samazinātu maksu. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka valsts atbalsta nodrošināšana uz 20 gadiem nav ekonomiski pamatota. Pieteikuma iesniedzējas norādītās alternatīvas nenodrošinātu stacijas efektīvu darbību un nenovērstu nekontrolētu obligātā iepirkuma komponentes pieaugumu. Jau no valsts atbalsta skaidrojuma, kas ietverts LESD 107. pantā, izriet tā būtība, proti, tas rada vai var radīt konkurences izkropļojumu, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem un ietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20, C-17/21 "GM" 51. punktu). Lai novērstu to, ka valsts atbalsts rada vai var radīt konkurences izkropļojumu iekšējā tirgū un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts princips, ka valsts atbalsts ir aizliegts. Tomēr atsevišķos gadījumos šāds atbalsts var būt saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 2. un 3. punktu. Valsts atbalsts var būt saistīts ar dažādām jomām, bet tieši enerģētikas jomā tas ir nozīmīgs instruments politikas virzīšanai uz klimatneitralitāti (sk.: Schöning F., Ziegler C. What is State Aid. In: Hancher L., de Hauteclocque A., Salerno F. M. (Eds.) State Aid and The Energy Sector. Oxford: Hart, 2018, p. 4). LESD 107. panta 3. punkta "c" apakšpunkts ļauj dalībvalstīm veidot atbalsta shēmas energoefektivitātes veicināšanai un elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem energoresursiem (sk. Komisijas lēmuma 67. punktu). Uz klimatneitralitāti un vides aizsardzību kopumā tendēta valsts atbalsta galvenais mērķis ir nodrošināt to, ka valsts atbalsta pasākumu rezultātā atbalsta pozitīvā ietekme pārsniedz atbalsta negatīvo iedarbību, kuras izpausme ir konkurences izkropļošana (sk. Eiropas Komisijas paziņojuma - Pamatnostādnes par valsts atbalstu klimata, vides aizsardzības un enerģētikas pasākumiem (2022) (2022/C 80/01) - 3.3. punktu un Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (2008/C 82/01) 6. apsvērumu). Līdz ar to valsts atbalstam ir jābūt tādam, lai saglabātu konkurētspējīgu tirgu un novērstu nesamērīgu un nepamatotu tirgus izkropļojumu (sk. Eiropas Parlamenta rezolūcijas priekšlikumu par valsts atbalsta pamatnostādnēm klimata, enerģētikas un vides jomā. Pieejams: europarl.europa.eu). Viens no veidiem, kā valsts var rīkoties, lai izvairītos no šāda nesamērīga un nepamatota tirgus izkropļojuma, ir valsts atbalsta termiņa noteikšana. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība pārskatīt valsts atbalsta shēmu, tostarp nosakot termiņu valsts atbalsta īstenošanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 40.4. punktu). Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstīm nav pienākuma īstenot atbalsta shēmas saražotās enerģijas izmantošanas veicināšanai un valsts bauda plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir sasniedzami mērķi, kuru dēļ tiek veidotas valsts atbalsta shēmas šajā jomā (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās lietās C‑180/18 u. c. "Agrenergy" 27. punktu). Ministru kabinets, īstenojot savu rīcības brīvību un nosakot 10 gadu termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai, nav rīkojies patvaļīgi. Proti, 10 gadu termiņš ir atzīts par tādu, kas nepārsniedz iekārtu parasto amortizācijas laiku (sk. Komisijas lēmuma 28. punktu). Lai īstenotu vienveidīgu un savstarpēji saskaņotu kontroli pār valsts atbalstu, LESD 108. pants nosaka ekskluzīvu Eiropas Komisijas kompetenci atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu. Šajā spriedumā jau tika norādīts, ka ar Komisijas lēmumu atbalsts, kas tika piešķirts laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim, ir atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu. Eiropas Komisija, pieņemot lēmumu, ņēma vērā to, ka Latvija iesniegusi detalizētus aprēķinus, kas apliecina, ka visām atbalstītajām tehnoloģijām atbalsts ir ierobežots līdz minimumam, kas nepieciešams, lai sasniegtu atbalsta mērķus (sk. Komisijas lēmuma 97. punktu), kā arī Latvijas norādīto, ka sākotnēji valsts atbalsta ietvaros pastāvēja ievērojams pārmērīgas kompensācijas risks hidroenerģijas, biomasas, biogāzes un dažādu veidu koģenerācijas stacijām (sk. Komisijas lēmuma 30. punktu). Saskaņošanas procesa ietvaros Latvija arī norādīja, ka koģenerācijas stacijās ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus, atbilstoši apstrīdētajai normai atbalsta ilgums ir 10 gadi (sk. Komisijas lēmuma 28. punktu un Eiropas Komisijas atzinumu lietas materiālu 11. sēj. 150.-151. lp.). Līdz ar to Eiropas Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu atzina valsts atbalstu, ņemot vērā arī iepriekš minētos Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp par apstrīdētajā normā noteikto 10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram pieder koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus. Apkopojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa ņem vērā: 1) valsts plašo rīcības brīvību valsts atbalsta jomā; 2) to, ka Ministru kabinets, izmantojot savu rīcības brīvību, ir izdarījis nepieciešamos apsvērumus, lai izšķirtos par konkrētu termiņu tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros; 3) Eiropas Komisijas ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta atzīšanā par saderīgu ar iekšējo tirgu; 4) to, ka Eiropas Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu atzinusi valsts atbalstu, ņemot vērā Latvijas iesniegtos apsvērumus, tostarp par 10 gadu valsts atbalsta termiņu komersantam, kuram pieder koģenerācijas stacija ar jaudu, kas nepārsniedz četrus megavatus. Ņemot visu to vērā, Satversmes tiesa secina, ka par saudzējošāku līdzekli konkrētajos apstākļos nevar atzīt citu, alternatīvu termiņu tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja vien izraudzītais līdzeklis nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Papildus iepriekš minētajam Satversmes tiesa atzīst, ka abas Pieteikuma iesniedzējas norādītās alternatīvas ir saistītas ar tiesību pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros termiņa pagarinājumu, kas jebkurā gadījumā prasītu finanšu līdzekļus gan no valsts, gan no sabiedrības. Līdz ar to nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi sasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.