3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Ministru kabinets - norāda, ka tiesvedība lietā izbeidzama, jo ar apstrīdētajām normām netiekot aizskartas tādas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. Komercdarbības atbalsts esot aizliegts, izņemot gadījumus, kad atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst Eiropas Savienības tiesību aktiem un tajos noteiktajām piemērojamām procedūrām. Noteikto atbalsta termiņa ierobežojumu - 10 gadi - esot vērtējusi arī Eiropas Komisija tās 2017. gada 24. aprīļa lēmumā valsts atbalsta lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) "Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai" (turpmāk - Komisijas lēmums). Valsts atbalsts esot atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu un atbilstošu Kopienas 2001. un 2008. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai. Atbilstoši minētajām pamatnostādnēm dalībvalstis varot piešķirt darbības atbalstu vienīgi līdz iekārtu pilnīgai amortizācijai saskaņā ar parastajiem grāmatvedības noteikumiem. Nevienam citam ar attiecīgajām iekārtām ražotam enerģijas veidam atbalstu piešķirt nevarot. Latvija esot apstiprinājusi, ka valsts atbalsta kopējais periods nepārsniedz šā veida aktīvu parasto amortizācijas laiku. Atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no atjaunīgajiem energoresursiem esot paredzēts tādēļ, lai veicinātu šādas elektroenerģijas ražošanu, kompensējot tās ražotājiem izmaksas un vienlaikus nodrošinot tiem saprātīgu peļņu. Ministru kabineta uzdevums esot izstrādāt tādu kārtību, kas ne tikai veicinātu noteikta veida elektroenerģijas ražošanu, bet arī nodrošinātu to, ka visiem elektroenerģijas lietotājiem tiek piegādāta elektroenerģija par pamatotām cenām. Ministru kabinets atsaucas uz pētījumu par investīciju atdevi, kas apliecinot, ka koģenerācijas stacijās ar jaudu līdz četriem megavatiem veiktos ieguldījumus var atgūt 10 gadu laikā. Turklāt komersants gūstot saprātīgu peļņu no šiem ieguldījumiem. Līdz ar to neesot pamata aizsargāt ražotāja vēlmi saņemt atbalstu ilgāk nekā 10 gadus, jo atbilstoši Ministru kabineta rīcībā esošajai informācijai ilgāks atbalsta periods dotu ražotājiem iespējas gūt nesamērīgi lielus kopējos gala ienākumus. Tomēr personas interese gūt peļņu neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tādējādi Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu neietverot ražotāju tiesības saņemt pārmērīgu peļņu un ienākumus neierobežoti ilgā laika periodā. Attiecīgi ar apstrīdētajām normām neesot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu. Pieņemot, ka ar apstrīdētajām normām tomēr ir ierobežotas Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, vajagot ņemt vērā, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un tam ir leģitīms mērķis. Proti, ierobežojums esot noteikts valsts atbalsta efektivizēšanai, lai nodrošinātu enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu, kā arī novērstu neierobežotu obligātā iepirkuma komponentes un galapatērētāju elektroenerģijas izmaksu pieaugumu. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots minēto mērķu sasniegšanai. Vienlaikus ar 10 gadu termiņa noteikšanu valsts atbalstam tiekot veicināta tādu elektroenerģijas ražotāju izveide, kuri ražo elektroenerģiju augsti efektīvā koģenerācijā un elektroenerģijas ražošanā izmanto atjaunīgos energoresursus, kā arī nodrošina turpmāku stacijas darbību pēc atbalsta perioda beigām. Aprēķinot esošā valsts atbalsta kopējo ietekmi visā atbalsta sniegšanas laikā, iegūtie rezultāti rādot, ka atbalsta nodrošināšana uz 20 gadiem nav ekonomiski pamatota, jo, ņemot vērā naudas pašreizējo vērtību, šāda atbalsta apjoms vienpadsmitajā gadā vairāku tehnoloģiju gadījumā jau ir prognozētās elektroenerģijas tirgus cenas līmenī. Tāpat arī iekšējās peļņas normas ierobežojums nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo nenodrošinātu koģenerācijas staciju efektīvu darbību un nenovērstu nekontrolētu obligātā iepirkuma komponentes pieaugumu. Tādējādi nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Termiņa noteikšana valsts atbalstam novēršot gan neefektīvu koģenerācijas staciju darbību, gan obligātā iepirkuma komponentes nekontrolētu pieaugumu elektroenerģijas galalietotājiem. Līdz ar to tiekot sabalansētas sabiedrības intereses saņemt koģenerācijā saražotu elektroenerģiju par saprātīgu cenu un komersantu intereses atgūt veiktos ieguldījumus kopā ar atdevi no šiem ieguldījumiem. Tiesiskais regulējums ražotājiem, kuri piedalījās obligātajā iepirkumā saistībā ar elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, un ražotājiem, kuri elektroenerģiju ražoja no atjaunīgajiem energoresursiem, esot bijis atšķirīgs, citstarp arī atbalsta apmēra un ilguma ziņā. Tādējādi neesot pamatota Pieteikuma iesniedzējas atsauce uz Noteikumos Nr. 262 noteikto obligātā iepirkuma ilgumu - 20 gadiem. Pieteikuma iesniedzējas tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā esot beigušās 2021. gada 30. novembrī. Savukārt grozījumi Noteikumos Nr. 221, ar kuriem noteikts 10 gadu atbalsta termiņš, pieņemti 2012. gada 28. augustā. No minētā izrietot, ka Pieteikuma iesniedzēja varēja pārkārtot savu komercdarbību vairāku gadu garumā, lai spētu turpināt koģenerācijas stacijas darbību arī pēc valsts atbalsta beigšanās. Neesot konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu bijis pamats paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks mainīts, un, ja ir bijis, tad šāda paļaušanās neesot aizsargājama. Ņemot vērā kopējo pārejas perioda ilgumu, neesot konstatējams, ka izskatāmajā gadījumā attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju būtu pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.