7. Article

Pieaicinātā persona - Būvniecības valsts kontroles birojs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam. Izmaksas par obligātā iepirkuma komponenti sedzot galalietotāji. Tādējādi elektroenerģijas obligātais iepirkums darbojoties nevis kā investīciju finansējums elektrostacijas izveidei un darbības nodrošināšanai, bet gan kā garantēts maksājums elektrostacijas darbības laikā. Līdz ar to visus riskus, tostarp tos, kas saistīti ar elektrostacijas izveidi un likumīgu darbību, uzņemoties komersants. Tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros esot valsts atbalsts, kas ražotājam sniedzot zināmas priekšrocības un zināmā mērā ierobežojot konkurenci. Tiesības saņemt šo atbalstu neesot absolūtas, bet esot priekšrocība, kas izmantojama tikai ar tādu nosacījumu, ka tiesību normās noteiktie priekšnoteikumi ir izpildīti pēc būtības. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neizslēdzot iespēju grozīt pastāvošu tiesisko regulējumu. Tomēr likumdevējam, grozot tiesību normas, vajagot ņemt vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Taču izskatāmajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai pēc būtības netiekot atņemtas tiesības veikt konkrētā veida uzņēmējdarbību, proti, tā joprojām esot tiesīga pārdot elektroenerģiju brīvajā tirgū. Apstrīdētās normas esot izdotas tādā procedūrā, kas atbilstot labas likumdošanas principam, jo esot notikušas konsultācijas ar nozares pārstāvjiem, kā arī Noteikumu Nr. 221 anotācijā esot pamatota obligātā iepirkuma termiņa noteikšanas nepieciešamība. Ar apstrīdētajām normām esot sabiedrības interesēs novērsts obligātā iepirkuma komponentes neierobežots pieaugums un tādējādi nodrošināts tas, ka elektroenerģijas galalietotāji saņem elektroenerģiju par pamatotām cenām. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Valsts atbalsta pieejamība esot atkarīga gan no ražotāja rīcības, gan politiskajiem lēmumiem, gan citiem apstākļiem, tostarp Eiropas Savienības tiesībām. Ražotāja paļaušanās uz nemainīgu vai nezināmi ilgu stabilu finanšu plūsmu neesot aizsardzības vērta.