5. Article

Latvijas SEG emisiju rašanās apjoma būtiskākie ietekmējošie faktori dažādos tautsaimniecības sektoros Esošai Latvijas tautsaimniecības struktūrai raksturīgs, ka Latvijas ne-ETS emisijas veido ļoti augstu īpatsvaru (~80 % no kopējām valsts emisijām). Tā kā vidēji ES valstīs ne-ETS īpatsvars veido 60 %, Latvijā ir otrs augstākais ne-ETS emisiju īpatsvars starp ES valstīm. Tas nozīmē, ka Latvijā ir ievērojami augstāks to emisiju īpatsvars, kuru mazināšanai nepieciešama aktīvāka valsts politika un iesaiste, jo tās netiek regulētas ar ES ETS. 5.1. Inovāciju potenciāls Inovāciju attīstība ir viena no valsts ekonomikas prioritātēm, kas gan vidējā, gan ilgākā termiņā nodrošinās straujāku Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un būs par pamatu produktivitātes un pievienotās vērtības produktu pieaugumam. Latvijā šobrīd ir zems inovāciju attīstības līmenis, tomēr vērojama izaugsme, ko radījušas Latvijas veiktās iniciatīvas inovācijas vides attīstībā, īpaši atbalstot uzņēmumus inovatīvu produktu un pakalpojumu ieviešanā, kā arī jaunas ražošanas infrastruktūras iegādē. Latvija Eiropas inovācijas rezultātu un Reģionālās inovācijas rezultātu pārskatos ir iekļauta "vidējo inovatoru" valstu grupā, ierindota 24. vietā 28 valstu konkurencē, saglabājot nemainīgu pozīciju, salīdzinot ar 2017. un 2018. gada pārskata rezultātiem. Tomēr Latvijā vērojama trešā augstākā izaugsme ES, pieaugot sniegumam reitingā51 par 17,7 procentpunktiem. Latvijai ir salīdzinoši zemas investīcijas privātā sektora pētniecības un attīstības aktivitātēm, kā arī zems jaunu doktorantūras studiju beidzēju skaits. 5.2. Enerģētika Būtiski SEG emisijas ietekmējoši faktori ir ēku energoefektivitātes rādītāji, enerģētiskā drošība vietējo energoresursu izmantošanas kontekstā. Tāpat, īstenojot OMA enerģētikas sektorā, jāņem vērā tādi izaicinājumi kā gaisa kvalitātes nepasliktināšanās cietās biomasas izmantošanā lokālos siltumapgādes risinājumos, ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošanas potenciāls, kā arī jaunu tehnoloģiju attiecībā uz oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanas izvērtēšanu. • Energoefektivitāte ēkās Ēku fonds52 Latvijā kopumā ietver 1,37 milj. ēkas ar kopējo platību 204,7 milj. m2 - dzīvojamās ēkās (pēc platības 45%) un nedzīvojamās ēkās, t.sk. ražošanas ēkas (pēc platības 55%). Lielākā daļa no Latvijas dzīvojamā fonda pārsniedz 25 gadu vecumu (tikai 10-15% no visām dzīvojamām ēkām ir uzceltas pēdējo 10 - 15 gadu laikā), turklāt lielākais iedzīvotāju īpatsvars dzīvo daudzdzīvokļu ēkās ar zemu energoefektivitāti (vairums neatjaunoto ēku atbilstoši ēku klasifikācijas prasībām šobrīd atbilst E un F klasei). Dzīvojamo ēku energoefektivitātes rādītāju uzlabošana samazinās arī nabadzības risku, piemēram, 2018. gadā 7,5 % no mājsaimniecībām nenodrošināja pilnvērtīgu siltumapgādi (rādītājs divtik augstāks nekā citās Ziemeļeiropas valstīs). Valsts ēkās visbūtiskākais siltumenerģijas patēriņš vērojams drošības un sociālajā sfērā, īpaši reģionos, kur salīdzinoši ar pārējiem reģioniem koncentrēti cietumi un sociālās iestādes. Ēkas, kas celtas pirms II pasaules kara, galvenokārt atrodas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijā vai arī arhitektūras pieminekļu teritorijā, šādās ēkās energoefektivitātes pasākumu īstenošanā jārēķinās ar lielākiem finanšu ieguldījumiem. • Enerģētiskā drošība Latvijas energoatkarības rādītājs 1990. gadā bija ~89%, bet 2017. gadā tas bija jau ievērojami zemāks - 43%. Latvijas primāro energoresursu patēriņu nodrošinošie vietējie energoresursi vienlaikus ir arī AER - biomasa (t.sk. koksne un salmi), ūdens, vējš, saule, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze, kā arī ģeotermālā enerģija un hidrotermālā enerģija, savukārt, importētie energoresursi - naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles - ir fosilie energoresursi. Līdz ar to AER izmantošanas veicināšana turpinās samazināt Latvijas atkarību no fosilo energoresursu importa, kā arī paaugstinās valsts enerģētisko drošību. • Gaisa kvalitātes aspekts Kopš Latvijas iestāšanās ES, ir būtiski palielinājusies cietās biomasas izmantošana sadedzināšanas iekārtās. Sākot ar 2012. gadu, biomasas izmantošanas īpatsvars kopējā patēriņā pārsniedz dabasgāzes izmantošanu. Šobrīd viens no galvenajiem enerģētikas sektora OMA nodrošinātājiem ir biomasa - malka, koksnes atlikumi, koksnes briketes, šķelda, granulas, kā arī bioetanols, biodīzeļdegviela, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāze. Tā kā atsevišķās zonās Rīgā jau šobrīd konstatēts paaugstināts gaisa piesārņojums, izaicinājums, it īpaši pilsētvidē, ir tāda AER izmantošana lokālajos siltumapgādes risinājumos, kas nerada negatīvu ietekmi uz gaisa kvalitāti, piemēram, izmantojot ne-emisiju tehnoloģijas vai arī dūmgāzu attīrīšanas filtrus (īpaši attiecībā uz cieto izkliedēto daļiņu emisijām). • Ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošana Kā papildus risinājums šim izaicinājumam ir ne-emisiju AER (saules, vēja, ūdens, ģeotermālā enerģija un hidrotermālā enerģija) īpatsvara palielināšana. AER ražošanas un izmantošanas īpatsvaram elektroenerģijā ir tendence palielināties 54,58 % (2017. gadā), tomēr tādi AER kā ūdens vai vēja enerģija 2017. gadā bija tikai 8,5 % no kopējo primāro energoresursu patēriņa, bet šis īpatsvars ir palielinājies (salīdzinājumam 1990. gadā - 5,2 %). Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskā hidroenerģijas resursu ieguve ir 900 GWh elektroenerģijas gadā. Mazo upju hidroenerģijas resursi līdz šim apgūti tikai 70 GWh, kas ir 23 % - 28 % no agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka potenciālo hidroenerģijas resursu apgūšana pieļaujama, tikai ņemot vērā vides un dabas aizsardzības mērķus, izvērtējot un novēršot vai mazinot iespējamo negatīvo ietekmi uz dabiskajām ekosistēmām, migrējošajām zivīm un bioloģisko daudzveidību). Elektroenerģijas izstrādes daudzums Latvijā ir lielā mērā atkarīgs no Daugavas caurteces, kas atkarīga no nokrišņu daudzuma attiecīgajā gadā. Daugavas kaskāde - Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES nodrošina vidēji 40 % no Latvijā patērētās elektroenerģijas. Vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja enerģijai ir tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma rezultātā. Latvijā vislielākais vēja ātrums ir Baltijas jūras piekrastē un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, tās ziemeļu daļā. 2017. gadā no saules saražotā elektroenerģija ir aptuveni 330 MWh, kas ir nepilni 0,002% no kopējās galalietotājiem piegādātās elektroenerģijas. Īpaši nozīmīga ir nacionāla līmeņa AER projektu, tādu kā vēja parku būvniecība vai lielo pilsētu siltumenerģijas apgādes uzņēmumu fosilo energoresursu nomaiņas uz AER, īstenošana. 5.3. Transports Attiecībā uz SEG emisijām transporta sektorā Latvijai raksturīgi faktori ir autoparka struktūra, automašīnu izvēle un lietošanas paradumi. • Esošā autoparka struktūra Latvijā gandrīz 80 % no transportlīdzekļiem ir vecāki par desmit gadiem. Dīzeļdegvielas automašīnu skaits no 2010. līdz 2017. gadam pieaudzis no vienas trešdaļas līdz vairāk nekā pusei no visiem transportlīdzekļiem. Intensīva autosatiksme, kurā kā degviela dominē fosilie energoresursi, rada ne tikai SEG emisijas, bet arī negatīvi ietekmē arī gaisa kvalitāti, it īpaši pilsētvidē, kur paaugstināta NO2 koncentrācija ir indikators, kas liecina par transportlīdzekļu radīto piesārņojumu. Kaut arī jaunās Latvijā reģistrētās automašīnas rada mazākas emisijas, tomēr Latvija joprojām ir otrajā vietā ES pēc oglekļa intensīvāko automašīnu lietošanas. Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka samazinājušies pasažieru pārvadājumi sabiedriskajā transportā, cilvēkiem tā vietā izvēloties personīgos transportlīdzekļus. • Alternatīvo transportlīdzekļu uzpildes infrastruktūras pieejamība Latvijā valsts mēroga publiskā ātrās uzlādes tīkla pirmā kārta noslēdzās 2018. gadā un otrā kārta plānota 2020. gadā. Kopumā līdz 2021. gada beigām plānots53 uzstādīt 150 elektroautomobiļu ātrās uzlādes stacijas, uzstādot tās uz TEN-T ceļus savienojošiem reģionālajiem ceļiem un apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu virs 5000. Latvijā (uz 2019. gadu) nebija reģistrēts neviens ūdeņradi kā degvielu izmantojošs vieglais transportlīdzeklis, kā arī Latvijā nav pieejamas publiskas ūdeņraža uzpildes vietas. Latvijā (2019. gadā) atklāta viena publiski pieejama CNG uzpildes stacija (Jēkabpilī), un plānots atvērt vēl divas Rīgā. CNG infrastruktūrā dabasgāzes vietā var tikt ievadīts biometāns. • Automašīnu izvēle un lietošanas paradumi SEG emisijas var mazināt arī izvēloties automašīnu veidu, kas piemērotas plānotajam izmantošanas veidam, piemēram, neizvēloties automašīnas ar lielu motora tilpumu (apvidus automašīnas) braukšanai pilsētvidē. Papildus SEG un piesārņojošo vielu emisijas gaisā rodas autovadītāju izvēlētā braukšanas stila un arī nepilnīgas automobiļu tehniskās apkopes dēļ (piemēram, vai izpūtējs aprīkots ar kvēpu filtru un vai tas tiek pareizi apkopts un ekspluatēts). 5.4. Lauksaimniecība un zemes izmantošana Lauksaimniecības un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā saistībā ar SEG emisijām un CO2 piesaisti nozīmīgi faktori ir minerālmēslu lietošana, liels organisko augšņu īpatsvars Latvijas teritorijā, kā arī mežainums. • Slāpekļa minerālmēslu izmantošana lauksaimniecības zemju apstrādē Kopējā ar minerālmēsliem apstrādātā lauksaimniecības kultūru sējumu platība pieaug (2008. gadā - 51 %, 2010. gadā - 55%, bet 2017. gadā tika mēslots 60 % visu sējumu platību). Pēdējā desmitgadē minerālmēslojums uz 1 ha sējumu kopplatības visām lauksaimniecības kultūrām (pārrēķinot 100 % augu barības vielās) ir pieaugusi no 74 kg/ha uz 110 kg/ha. Joprojām plaši tiek izmantoti vienkāršie slāpekļa minerālmēsli, jo to cenas ir ievērojami zemākas nekā kompleksajiem minerālmēsliem. Vislielākais minerālmēslu daudzums uz vienu sējuma ha izlietots tehnisko kultūru un graudaugu sējumiem, bet ievērojami mazāk - atklāta lauka dārzeņu un kartupeļu audzēšanā. • Augsnes struktūra/sastāvs - organiskās augsnes Organiskās augsnes Latvijā ir veidojušās galvenokārt augsnēs ar augstu mitruma līmeni. Pārvēršot mitrzemes, kas satur biezu organiskās vielas slāni, par lauksaimniecībā izmantojamu zemi, paaugstinātas augsnes mineralizācijas ietekmē palielinās dislāpekļa oksīda (N2O) emisijas. Nelielās platībās šādas augsnes ir visā Latvijas teritorijā un lielākā vai mazākā mērā skar 48 % saimniecību. Kopumā organisko augšņu kvalitatīvais vērtējums ballēs ir zemāks nekā vidēji valstī, kas ietekmē ražības rādītājus. Neizmantotās lauksaimniecībā izmantojamās organiskās augsnes 1 ha rada tikpat daudz SEG emisiju, cik šobrīd vidēji 10 lauksaimniecības produkciju ražojošie minerālaugsnes ha54. • Mežu platība Salīdzinot ar 20. gs. pirmo pusi, kad mežainums Latvijā bija 23 %, laika gaitā līdz mūsdienām55 tas ir dubultojies un sasniedzis gandrīz 53 % (aizņem 92 % no kopējās meža zemes56, 3 575 tūkstoši ha, no kuriem meža platība bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem - 2 193 tūkst. ha). Meža platību pieaugums prognozējams arī turpmāk, jo turpinās lauksaimniecībā neizmantoto zemju dabiska aizaugšana, kā arī to apmežošana. Ikgadējais kopējais koksnes krājas pieaugums pēc pašreizējiem aprēķiniem ir ~ 26 milj. m3 gadā. Izcirstā platība pēdējā desmitgadē - 2007. - 2017. gadā ir samazinājusies no 138 tūkst. ha līdz 94 tūkst.ha. Koksnes resursi Latvijā tiek iegūti, lai ražotu un eksportētu dažādus koksnes produktus (koksne un tās izstrādājumi, koka mēbeles, koka būvkonstrukcijas, papīra un kartona izstrādājumi), bet koksnes blakusprodukti no koksnes pārstrādes un mežsaimniecības procesiem tiek izmantoti kā energoresurss. 5.5. Resursu izmantošana Attiecībā uz resursu izmantošanu būtiski faktori ir bioekonomikas potenciāls, resursu izmantošanas efektivitāte, mājsaimniecību patēriņa paradumi, rūpniecisko ražošanas izejvielu izmantošana, kā arī atkritumu apsaimniekošana. • Bioekonomikas potenciāla attīstīšana Bioekonomika nodrošina integrētu pieeju uz zināšanām balstītas ekonomiskās izaugsmes, sociālās labklājības un vides aizsardzības iekļaušanai lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā, ievērojot aprites ekonomikas pamatprincipus, efektīvāku dabas resursu izmantošanu. Daži no iespējamajiem bioekonomikas attīstības virzieniem ir atkritumu apjoma samazināšana pārstrādē un fosilo resursu aizstāšana ar bioresursiem, tostarp bioloģiski noārdāmo materiālu izmantošana. Latvijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no neatjaunojamiem fosilajiem resursiem, un tas skar ne tikai ekonomisko, bet arī vides un valsts drošības aspektu. Viens no principiem bioekonomikas nozaru attīstībā ir ražošanas un SEG emisiju atsaiste ilgtermiņā (samazinās SEG emisijas uz vienu saražotās produkcijas vienību). Meža apsaimniekošanā ir būtiska ilgtermiņa rīcība SEG emisiju un CO2 piesaistes optimizēšanai nākotnē. Latvija ir bagāta ar koksnes resursiem. Koksnes produkcija ir viena no ZIZIMM sektora kategorijām, kas piesaista CO2 emisijas. Vienlaikus ar tiekšanos uz klimatneitralitāti iespējams veicināt un sasniegt arī bioekonomikas mērķu izpildi, piemēram, attīstot koksnes resursu izmantošanuproduktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanai, t.sk., arī eksporta vajadzībām. • Mājsaimniecību patēriņa paradumi Mājsaimniecību patēriņa paradumi lielā mērā veicina SEG emisiju palielināšanos, jo, uzlabojoties ekonomiskajai labklājībai, iedzīvotāju prasības pēc komforta paaugstinās. Turpinot īstenot konvencionālu ekonomisko attīstību (t.i., neievērojot OMA principus un netiecoties uz klimatneitralitāti, līdz ar iedzīvotāju ekonomiskās labklājības paaugstināšanos, palielināsies arī energoresursu patēriņš, fluorēto gāzu, kas tiek izmantotas, kā aukstumaģents saldēšanas un gaisa kondicionēšanas iekārtās, apjoms, kā arī radīto atkritumu apjoms. 6. attēls. Iekšzemes resursu57 patēriņš (pavisam) Latvijā58, tūkst. t. Mājsaimniecību patēriņa līmenis visstraujāk pieauga pēc pievienošanās ES 2004. gadā, augstāko līmeni sasniedzot 2008. gadā. Patēriņa izdevumu pieaugumu pārtrauca ekonomiskā krīze, kad 2009. un 2010. gadā mājsaimniecību ekonomiskie resursi strauji samazinājās. Ar 2011. gadu patēriņa izdevumi atkal pakāpeniski palielinājās, kas saistīts gan ar iedzīvotāju ienākumu līmeņa pieaugumu, gan ar strauju patēriņa cenu līmeņa kāpumu. Pieaug ne tikai patēriņa izdevumu apjoms, bet arī mainās to struktūra, pamazām tuvojoties tādai, kāda tā ir valstīs ar augstāku dzīves līmeni. To lielā mērā veicinājis gan algu pieaugums, gan plašais līzinga preču un kredītresursu piedāvājums, kā rezultātā daļa mājsaimniecību uzņēmās kredītsaistības patēriņa preču un pakalpojumu iegādei. • Resursu izmantošanas efektivitāte Kopš 2009. gada otrās puses ražošanas apjomi apstrādes rūpniecībā ir auguši. Atjaunojoties ekonomikas izaugsmei, apstrādes rūpniecības pieauguma tempi ir straujāki nekā kopējā tautsaimniecības izaugsme un pašreiz tas ir galvenais tautsaimniecības izaugsmes virzītājs. Pieaugošais materiālu patēriņš ietekmē klimata pārmaiņas, galvenokārt caur pieaugošu enerģijas patēriņu, kas nepieciešams šo materiālu ieguvei, izmantošanai, transportēšanai un noglabāšanai. Vienlaikus pieejamo materiālo resursu un izejvielu apjomi sarūk un kļūst arvien dārgāki. Savukārt ražošanā un sadzīvē tiek radīti arvien vairāk atkritumi, kuru apsaimniekošana prasa arvien lielākus ieguldījumus. Materiālu patēriņa pieauguma tendences ir vērojamas arī Latvijā un tās ir cieši saistītas ar ekonomiskās labklājības rādītājiem. Palielinājusies arī kopējā tautsaimniecībā ieejošo resursu plūsma - iekšzemes patēriņš (skat. 6. attēlu), ko veido ne tikai iekšzemē iegūtie resursi (atņemot eksportu), bet arī importētie resursi (to apjoms svārstās ap 10 % kopējā plūsmā). • Rūpnieciskās ražošanas izejvielu izmantošana Latvijā ir salīdzinoši maz lielo rūpnieciskās ražošanas uzņēmumu. Latvijas SEG emisiju bilancē lielu daļu veido oglekļa bagātu izejvielu (karbonāti) apdedzināšana vai kausēšana cementa, kaļķa, ķieģeļu, dzelzs un stikla izstrādājumu ražošanā. Šo izstrādājumu ražošanā tiek izmantotas tādas vietējās izejvielas, kā dolomīts, kaļķakmens vai māls, no kura apdedzināšanas iegūst nepieciešamo rūpniecisko produkciju. Dzelzs izstrādājumu ražošanā gala produkcijas bagātināšanai ar oglekli izmanto arī metāllūžņus un karburizatorus (karbonātu izcelsmes izejvielas metālizstrādājumu kvalitātes uzlabošanai). Daļa no Latvijas uzņēmumiem, kuri savā ražošanā izmanto karbonātus, ir veikuši tehnoloģiju un izmantoto izejvielu nomaiņu uz enerģiju un emisiju efektīvākām tehnoloģijām, tādējādi sniedzot savu ieguldījumu virzībai uz klimatneitralitāti. Latvija ir vienā no pēdējām vietām visā ES ekonomikas telpā pēc ražošanas efektivitātes rādītājiem gan primārajā lauksaimniecības un zivju ražošanā, gan tālākajā pārstrādes ķēdē līdz produkta nonākšanai pie gala patērētāja. Resursu, kuru izmantošana rada SEG emisijas, izmantojuma samazinājums pēdējās desmitgadēs noticis tieši rūpnieciskās ražošanas pārtraukšanas dēļ. • CO2 emisiju uzglabāšanas un izmantošanas tehnoloģiju ieviešana Virzībā uz pilnīgu dekarbonizāciju papildus dabiskām oglekļa piesaistītājsistēm un uzkrājsistēmām, rūpniecības sektorā (īpaši, cementa un ķīmisko vielu ražošanas nozarēs, kur nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas metodes vai tehnoloģisku īpatnību dēļ nav iespējams aizstāt fosilos energoresursus) nākotnē iespējams attīstīt arī oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas (CCS), kā arī oglekļa uztveršanas un izmantošanas (CCU) tehnoloģijas. Līdz šim, nosakot potenciālās ģeoloģiskās uzglabāšanas vietas Latvijā, un veicot izmaksu modelēšanu, tika secināts, ka CO2 uzglabāšanas (CCS) vietu izveides efektivitāte ir pārāk zema un šāds risinājums šobrīd nebūtu ekonomiski pamatots. Tomēr nepieciešams turpināt izpēti par CCS tehnoloģiju piemērotību un ekonomisko pamatotību dažādos rūpnieciskos procesos. Savukārt, CCU tehnoloģijas paredz uztvertā oglekļa pārstrādi turpmākai izmantošanai, piemēram, plastmasas, betona vai degvielas ražošanā. CCU oglekļa mazināšanas potenciāls ir jānovērtē visā dzīves ciklā. • Ķīmisko vielu un saldēšanas aģentu patēriņš Lai gan saldēšanas aģentu (fluorēto gāzu) daudzums valstī un SEG emisiju apjomi nav lieli, taču šīm gāzēm ir ļoti augsts globālās sasilšanas potenciāls. Pieaugot iedzīvotāju dzīves līmenim un labklājībai, kā arī palielinoties pakalpojumu sektora nozīmīgumam valsts ekonomikā (īpaši vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai), paredzams, ka arī saldēšanas aģentu patēriņš pieaugs (mājsaimniecību patēriņa tendences rāda, ka mājsaimniecībās stabili pieaug ledusskapju, gaisa kondicionieru, kā arī privāto automašīnu skaits). • Atkritumu apsaimniekošana Atkritumu radīšana ir cieši saistīta ar patēriņa apmēriem. Atkritumu apsaimniekošanas politika jāskata tikai resursefektivitātes un aprites ekonomikas kontekstā, jo materiālu novēršana no kļūšanas par atkritumiem (nokļūšanas atkritumu statusā) novērsīs arī nepieciešamību patērēt jaunus resursus. Līdz ar to atkritumi nav tikai vides problēma, bet arī zaudējums ekonomikai. Katrs Latvijas iedzīvotājs 2017. gadā radīja vidēji 438 kg sadzīves atkritumu, kas ir par 49 kilogramiem mazāk, nekā vidēji gadā saražo ES - 28 iedzīvotājs. Tomēr salīdzinoši ar 1995. gadu radītais vidējais sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir palielinājies par 65,7 %, kas ir lielākais pieaugums ES šajā laika periodā. Apglabāto sadzīves atkritumu daudzumam ir stabila tendence samazināties, jo pieaug pārstrādāto atkritumu daudzums. 5.6. Pašvaldību loma un pilsētvide Pašvaldībām, veicot esošos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, ir izšķiroša loma valsts virzībā uz klimatneitralitāti. Vairums (2018. gadā - 68%) iedzīvotāju Latvijā dzīvo pilsētās, bet vēl lielāks īpatsvars strādā pilsētās. • Pilsēta kā "superpatērētājs" Tā kā pilsētām raksturīgs lielāks iedzīvotāju blīvums un augstāka ekonomiskā aktivitāte, pilsētu iedzīvotāji ir arī lielākie patērētāji - vairums transporta tiek izmantots pilsētās, vairums enerģijas tiek patērēts pilsētās, vairums produktu un pakalpojumu tiek iegādāti un/vai patērēti pilsētās, arī vairums atkritumu tiek radīti pilsētās. • Pašvaldības aptver visus iedzīvotājus un esošās pašvaldību funkcijas ietver būtisku potenciālu klimatneitralitātes sasniegšanai Pašvaldībām ir liels potenciāls ietekmēt enerģētikas un transporta sektoru ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, jo pašvaldībām noteiktās autonomās funkcijas jau ietver tādus pienākumus kā siltumapgādes, ūdensapgādes, kanalizācijas, un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, sabiedriskā transporta organizēšanu, teritorijas attīstības plānošanu un zemes izmantošanas un apbūves kārtības noteikšanu, kā arī publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošanu, zaļo zonu ierīkošanu un uzturēšanu. Pašvaldību kā enerģijas patērētāju loma ir saistīta ar pašvaldības ēku apsaimniekošanu, komunālo pakalpojumu (ielu apgaisme, ūdens padeve, kanalizācija u.tml.) nodrošināšanu. Attiecībā uz transporta sektoru pašvaldības veic sabiedriskā transporta, dienesta automašīnu, sabiedrisko pakalpojumu koordinēšanu un nodrošināšanu. Pašvaldības izstrādā teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, t.sk. ilgtspējīgas attīstības stratēģiju,teritorijas plānojumu, attīstības programmu. Teritorijas plānošanas ietvaros pašvaldība plāno gan apbūves teritorijas, gan publisko ārtelpu, gan transporta infrastruktūru, t.sk. ielu un ceļu tīklu, ietves un gājēju celiņus, veloceliņus. Motivējošu ietekmi radošās aktivitātes ir iedzīvotāju izpratnes līmeņa paaugstināšanu veicinoši pasākumi, kā arī sabiedrības iesaistīšana enerģijas un klimata politikas izstrādē un pastāvīga iedzīvotāju informēšana par sasniedzamajiem mērķiem un panākto virzību to sasniegšanā. • Pašvaldību līmenis - nozīmīgs atjaunojamo energoresursu veicināšanas pasākumiem Pašvaldību līmeņa lēmumi spēj ietekmēt visus enerģijas gala patēriņa sektorus, t.sk. nodrošināt vistiešāko saikni ar individuālajām mājsaimniecībām, kas ir viena no lielākajām un prioritārākajām mērķgrupām energoefektivitātes un klimata mērķu sasniegšanā. Ikvienā mājsaimniecībā tiek risināti aktuāli siltumapgādes un elektroapgādes jautājumi. Tieši pašvaldību līmenis ir tas, kurā vislabāk iespējams ņemt vērā vietējo problemātiku un specifiku, piemēram, sabiedrības noskaņojumu, un izvēlēties piemērotākos veidus un stratēģiju problēmu risināšanai un integrētā veidā veicināt SEG emisiju samazināšanu. • Pilsētvide - vairāk pakļauta klimata pārmaiņu riskiem Pilsētvide ir vairāk pakļauta klimata pārmaiņu riskiem nekā lauku apgabali. Pilsētas biežāk pakļautas tādiem klimata pārmaiņu riskiem kā plūdi, jūras līmeņa celšanās, karstuma viļņi, dzeramā ūdens nepietiekamība, sausums, ekstrēmi nokrišņi un vētras59. • Pašvaldību savstarpēja sadarbība Būtiska ir arī pašvaldību savstarpējā sadarbība, kādu piedāvā dažādas vietējās (nacionālās) un starptautiskās iniciatīvas, kas balstās uz konceptu "pašvaldības mācās no pašvaldībām", piemēram, "Pilsētas mēru pakts enerģētikas un klimata jomā". Šī iniciatīva tika aizsākta pirms 10 gadiem, un izrādījusies veiksmīga. Tā strauji paplašinās gan ģeogrāfiski (tā vairs nav tikai ES ietvaros), gan arī tematiski (sākotnēji orientējās uz pašvaldību enerģētikas stratēģiju izstrādi, bet laika gaitā pievienojies arī pielāgošanās klimata pārmaiņām koncepts, kā arī kompaktas pilsētas koncepts).