13. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma tai vēl nav piemērota. Proti, Pieteikuma iesniedzēja vēl nav ar Padomes lēmumu izslēgta no zvērinātu advokātu skaita. Ņemot vērā minēto, esot konstatējams nākotnē sagaidāms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārums. 13.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu persona var iesniegt konstitucionālo sūdzību, ja tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, rada personai Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumu. Pamattiesību aizskārums ir radies, ja tiesību norma, kuru persona uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai, tai jau ir piemērota ar tiesību piemērošanas aktu. Pamattiesību aizskārums var tikt konstatēts arī gadījumos, kad tiesību normas tiesiskās sekas pašas par sevi ietiecas personas pamattiesībās un nav nepieciešams tiesību piemērošanas akts, lai panāktu tiesību normā noteikto tiesisko seku iedarbību uz personu. Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atsevišķos gadījumos personai nav nepieciešams sagaidīt augstāka juridiska spēka tiesību normai neatbilstošas tiesību normas tiesisko seku iedarbību, ar kuru tiek radīts aizskārums (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012‑16‑01 21.1. punktu). Persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt arī tad, ja tiesību norma jau tagad liek tai pieņemt lēmumus, kurus vēlāk grozīt nebūs iespējams, un ir skaidri paredzams un zināms, ka personas pamattiesības nākotnē tiks aizskartas. Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kad izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir radījusi vai arī tikai nākotnē radīs tiešu Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. 13.2. No Advokatūras likuma 16. panta teksta "no zvērinātu advokātu skaita izslēdz [..]" un 34. panta 1. punkta teksta "Latvijas Zvērinātu advokātu padome [..] lemj par izslēgšanu [..] no zvērinātu advokātu [..] skaita [..]" sistēmas izriet, ka Padome pieņem lēmumu par Advokatūras likuma 16. pantā minēto pamatu piemērošanu konkrētai personai un tās izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita. No likuma teksta pirmšķietami izriet, ka tikmēr, kamēr Padome šādu piemērošanas aktu nav izdevusi, Advokatūras likuma 16. pantā minētais izslēgšanas pamats vēl neietekmē personas tiesības darboties kā zvērinātam advokātam. Advokatūras likuma 16. pantā ir norādīti astoņi atšķirīgi tiesiskie pamati, kuriem iestājoties personu izslēdz no zvērinātu advokātu skaita. Piemēram, Advokatūras likuma 16. panta 9. punkts noteic, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kurām uzlikts disciplinārsods - izslēgšana no zvērinātu advokātu skaita. Šajā gadījumā saskaņā ar Advokatūras likuma 73. panta pirmās daļas 5. punktu un šā panta otro daļu ir paredzēta abu institūciju - gan disciplinārlietu komisijas, gan Padomes - iesaiste, pirmajai lemjot par soda piemērošanu, bet otrajai pieņemot lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita. Tomēr no likuma neizriet, ka disciplinārlietu komisijas lēmums Padomei būtu saistošs, lemjot par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita vai atstāšanu tajā. Citiem vārdiem, Padomes darbības nav formālas, un tā pati pēc būtības pieņem lēmumu (sal. sk. Senāta 2019. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-877/2019 15. punktu). Līdzīga situācija ir konstatējama Advokatūras likuma 16. panta 7. punkta piemērošanas gadījumos - tas noteic, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kuras šā likuma 39. pantā paredzētajā iesniegumā nepatiesi apliecinājušas, ka to uzņemšanai zvērinātos advokātos nav šķēršļu. Saskaņā ar Advokatūras likuma 39. pantu persona apliecina, ka tās uzņemšanai zvērinātu advokātu skaitā nav šā likuma 15. pantā minēto šķēršļu - tas citstarp ietver, piemēram, to, ka persona prot valsts valodu augstākajā līmenī (sk. Advokatūras likuma 15. panta 1. punktu un 14. panta 5. punktu). Arī administratīvā tiesa ir atzinusi, ka pat gadījumos, kad nav atrodama valsts valodas prasmes atestācijas apliecība, tas nevar tikt vērtēts kā tā fakta pierādījums, ka personai nav veikta valsts valodas prasmes atestācija, jo ir jābūt iespējai šo faktu pierādīt vai noliegt citā veidā. Proti, šādos gadījumos Padomei ir pienācīgi jāpierāda, ka persona ir nepatiesi apliecinājusi valsts valodas prasmi (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. A420175917 20. punktu). Tātad, lai persona tiktu izslēgta no zvērinātu advokātu skaita, pamatojoties uz Advokatūras likuma 16. panta 7. punktu, Padomei ir pienācīgi jāpierāda tas, ka persona ir nepatiesi apliecinājusi, ka tās uzņemšanai zvērinātu advokātu skaitā nav šķēršļu. Tādējādi Padomei ir pienākums ievākt nepieciešamo informāciju, veikt pārbaudi, lai konstatētu šādu faktu. Līdz ar to arī šajā gadījumā Padomes darbības un tādējādi arī pieņemtais lēmums nav formāls, bet gan ir izšķirošs konstatēšanai, ka persona neatbilst Advokatūras likuma 16. panta prasībām. Advokatūras likuma 16. pantā ir norādīti arī tādi tiesiskie pamati, kuru iestāšanās gadījumā vēlāk pieņemts Padomes lēmums par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita nerada tiesisku ietekmi uz personas tiesībām uz nodarbošanos, jo to rada jau Advokatūras likuma 16. pantā norādīta tiesiskā pamata iestāšanās. Piemēram, Advokatūras likuma 16. panta 4. punkts noteic, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bet šā panta 6. punkts - ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kurām ar tiesas spriedumu kriminālprocesā atņemtas tiesības ieņemt advokāta amatu. Šādos gadījumos persona jau ar likumā noteiktā kārtībā spēkā stājušos nolēmumu (tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu) ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Ja tiktu atzīts, ka laika posmā starp šādu nolēmumu un Padomes lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita persona vēl saglabā tiesības uz nodarbošanos zvērināta advokāta statusā, tas novestu pie tiesību sistēmai neatbilstoša rezultāta. Būtībā šādos gadījumos Padomes lēmuma par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita mērķis ir izdarīt izmaiņas zvērinātu advokātu sarakstā un informēt par to pārējo sabiedrību. Citiem vārdiem, jau pirms Padomes lēmuma pieņemšanas ir iestājies tāds apstāklis, kas saskaņā ar likumdevēja izšķiršanos nav savienojams ar zvērināta advokāta statusu jeb tā būtību, un Padomes lēmums nevar radīt citas tiesiskas sekas. 13.3. Konkretizējot apstrīdētās normas saturu, ir secināms, ka brīdī, kad spēkā stājas lēmums par kriminālprocesa par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata, persona vairs neatbilst prasībām, kas izvirzītas zvērinātam advokātam. Šādā gadījumā, lai gan Padome vēl varbūt nemaz nav pieņēmusi lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita, tiesisks šķērslis būt par zvērinātu advokātu attiecīgajai personai ir radies jau brīdī, kad stājās spēkā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata. Ja pieņemtu par pareizu uzskatu, ka apstrīdētā norma rada tiesiskas sekas tikai ar tiesību piemērošanas akta - Padomes lēmuma - starpniecību, tas novestu pie tā, ka persona, kura neatbilst likumā zvērinātam advokātam noteiktajām prasībām, var tiesiski praktizēt kā zvērināts advokāts tikmēr, kamēr Padome nav pieņēmusi lēmumu par tās izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita. Tāpat Advokatūras likuma normu satura noskaidrošanā, arī apstrīdētās normas satura noskaidrošanā, ir jāievēro Advokatūras likuma mērķis. Saskaņā ar Advokatūras likuma 2. pantu advokatūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Zvērinātam advokātam kā pie tiesu varas piederošai personai likumdevējs ir uzticējis rūpes gan par citu personu, gan arī Latvijas tiesību sistēmas aizsardzību kopumā. Tādēļ likumdevējs zvērinātiem advokātiem izvirzījis augstas profesionalitātes prasības, noteicis, kādas personas var kļūt par zvērinātu advokātu un kādos gadījumos personas piederība pie zvērinātu advokātu skaita nav iespējama vai pieļaujama. Ievērojot likuma mērķi nodrošināt, ka zvērināta advokāta pienākumus veic tikai tādas personas, kuras atbilst likuma prasībām, apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka tajā minētā tiesiskā pamata iestāšanās ir šķērslis, kas liedz personai turpināt nodarbošanos zvērināta advokāta statusā. 13.4. Saskaņā ar Advokatūras likuma 18. pantu Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija ir neatkarīga Latvijas zvērinātu advokātu profesionāla korporācija, kas apvieno visus Latvijā praktizējošos zvērinātus advokātus - neatkarīgus un profesionālus juristus, tai skaitā Pieteikuma iesniedzēju. Atbilstoši Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu 1.4. punktam kolēģijā pēc profesijas principa apvienoti advokāti, lai citstarp izpildītu Advokatūras likumā un citos likumos noteiktos uzdevumus. Tādējādi, jo īpaši situācijā, kad likumdevējs ir izveidojis tādu tiesisko regulējumu, kas respektē advokatūras neatkarību, ikvienai personai, kas pieder pie zvērinātu advokātu saimes, ir uzdevums rīkoties tā, lai tiktu ievērotas tiesību normas. Ja zvērināts advokāts nonāk tādā faktiskajā un tiesiskajā situācijā, kad viņš vairs neatbilst likumā noteiktajām amata prasībām, tad šā zvērinātā advokāta visupirmais pienākums ir pašam apzināties, ka šī situācija rada konkrētas tiesiskās sekas, kā arī nekavējoties informēt par attiecīgajiem apstākļiem atbilstošo institūciju, proti, Padomi. Minētais pienākums citstarp ir saistīts ar zvērinātam advokātam izvirzīto prasību pēc nevainojamas reputācijas. Reputācijas jautājums var tikt vērtēts arī, ņemot vērā ētikas kodeksu, kas nosaka profesionālās uzvedības prasības. Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 1.2. apakšpunktā ir uzsvērts advokāta pienākums ievērot profesionālās, ētikas normas, likumus un tiesību sistēmas prasības. Tātad, ja ir iestājies apstrīdētajā normā minētais apstāklis, jau no zvērinātam advokātam izvirzītās nevainojamas reputācijas prasības izriet viņa pienākums ne vien apzināties savu neatbilstību zvērināta advokāta amatam, bet arī šo informāciju darīt zināmu atbildīgajai institūcijai. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma zvērinātam advokātam rada tiešas tiesiskas sekas ar tajā minētā tiesiskā pamata iestāšanos, t. i., ar brīdi, kad stājas spēkā lēmums par kriminālprocesa par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata. Šāds apstrīdētās normas radītais nodarbošanās tiesību ierobežojums nav saistāms ar Padomes lēmumu par izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita; citiem vārdiem sakot, tas nav nākotnē sagaidāms pamattiesību aizskārums. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai radīja tiešu Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu ar brīdi, kad stājās spēkā lēmums, ar kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tika izbeigts uz nereabilitējoša pamata.