2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - persona K (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja kopš [..]. gada ir zvērināta advokāte. [..]. gadā pret Pieteikuma iesniedzēju uzsākts kriminālprocess, bet [..]. gada [..] Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētajā prokuratūrā pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret Pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377. panta 3. punktu, jo iestājies noilgums. [..]. gada [..] Pieteikuma iesniedzēja saņēmusi Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (turpmāk - Padome) vēstuli. Tajā bijis norādīts, ka Padome pieprasījusi informāciju un saņēmusi izziņu no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Sodu reģistra, kurā atspoguļota informācija par kriminālprocesa izbeigšanu pret Pieteikuma iesniedzēju. Tādējādi pirmšķietami pastāvot pamats Pieteikuma iesniedzējas izslēgšanai no zvērinātu advokātu skaita, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un atzīst, ka tam ir divi leģitīmi mērķi. Pirmkārt, tās esot citu cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu. Otrkārt, tas, ka mazinās sabiedrības uzticēšanās zvērinātiem advokātiem, varot novest arī pie tā, ka mazinās sabiedrības uzticēšanās demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Šāds ierobežojums nenoliedzami novēršot risku, ka advokātu saimē ietilpst personas, kuru vērtību sistēma vai attieksme pret tiesībām varētu negatīvi ietekmēt klientam sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti. Turklāt šis ierobežojums kalpojot tam, lai fakts, ka ir konstatēta viena zvērināta advokāta vaina kādā noziedzīgā nodarījumā, nemestu ēnu uz visu zvērinātu advokātu saimi. Tomēr leģitīmais mērķis tiekot sasniegts tikai daļēji, jo apstrīdētā norma izslēdzot iespēju par zvērinātu advokātu būt arī personai, kura spēj sekmīgi nodrošināt kvalificētu juridisko palīdzību un kurai piemīt augsti attīstītas profesionālās spējas un morāli tikumiskā apziņa. Apstrīdētā norma nenosakot atšķirīgas sekas atkarībā no radītā citu personu vai sabiedrības interešu apdraudējuma un attiecoties uz ikvienu noziedzīgu nodarījumu grupu. Minētās sekas neesot ierobežotas laikā, jo saglabājoties visu mūžu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums esot absolūts. Neesot rodams nedz pamatojums likumdevēja izvēlei noteikt absolūtu aizliegumu, nedz skaidrojums, kādēļ tas nepieciešams attiecīgajā apmērā, kādas ir šāda aizlieguma piemērošanas sekas un vai šīs sekas ir samērīgas. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums nevarot tikt uzskatīts par attaisnojamu. Ierobežojums neesot nepieciešams arī konkrētajā apmērā. Apstrīdētajā normā neesot ņemts vērā tas, ka persona savu uzvedību un vērtību sistēmu var mainīt. Turklāt apstrīdētā norma aptverot ne vien noziegumus, bet arī kriminālpārkāpumus. Kriminālpārkāpumu izdarījušas personas vērtējums sabiedrībā ievērojami atšķiroties no tādas personas vērtējuma, kura izdarījusi noziegumu. Tāpat esot šaubas par to, vai no zvērinātu advokātu skaita būtu izslēdzamas personas, kuras atzītas par vainīgām salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos. Turklāt likumdevējs Latvijā esot izveidojis advokatūru kā tādu sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru uzņemšanai un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokātu profesionālā darbība, ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana. Tāpat advokātus uzraugot tiesvedības procesos iesaistītās amatpersonas un arī pašu advokātu klienti. Līdz ar to neesot nepieciešams preventīvos nolūkos liegt tiesības sniegt juridisko palīdzību kā zvērinātam advokātam pilnīgi visām personām, kuras atzītas par vainīgām tīša noziedzīga nodarījumā izdarīšanā. Tas, vai zvērināts advokāts, kas reiz pagātnē izdarījis kādu noziedzīgu nodarījumu, ir vai nav persona, kas bauda sabiedrības cieņu un uzticēšanos, vislabāk esot izvērtējams individuāli. Vajagot vērtēt laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, noziedzīgā nodarījuma veidu, raksturu un personas attieksmi pret to, personas rīcību laikā pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, kā arī izdarītā noziedzīgā nodarījuma saistību ar zvērināta advokāta profesionālo pienākumu izpildi. Visbeidzot, labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, neesot lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka zvērināti advokāti nav amatpersonas, un likumdevējs attiecībā uz zvērinātu advokātu tiesību ierobežošanu nebaudot tādu rīcības brīvību, kāda pieļaujama, lemjot par valsts dienestā nodarbinātu personu tiesību ierobežošanu. Tāpat zvērināts advokāts neesot tiesību piemērotājs, tādējādi viņa tiesības nevarot tikt ierobežotas tikpat lielā mērā kā to personu tiesības, kuras ir pilnvarotas pieņemt saistošus lēmumus. Esot jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma liedz turpināt profesionālo pienākumu veikšanu personai, kas jau ir izvēlējusies jomu, kurā vēlas sevi profesionāli pilnveidot, un noteiktu laika posmu jau šos profesionālos pienākumus veikusi.