3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi: citu cilvēku tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Advokatūra esot tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Attiecīgi zvērināta advokāta vieta un loma demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī Advokatūras likumā noteiktais zvērināta advokāta profesionālās darbības regulējums kalpojot tam, lai efektīvi nodrošinātu personu tiesību un interešu aizsardzību, tostarp zvērināta advokāta aizstāvamā tiesības uz aizstāvību. Zvērinātu advokātu sniegtā palīdzība esot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas instruments un šo tiesību neatņemama sastāvdaļa. Likumdevējam esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt pietiekami stingras prasības zvērinātu advokātu darbībai, lai citām personām tiktu nodrošinātas Satversmē garantētās tiesības un brīvības. Zvērinātam advokātam esot nepieciešama dziļa un kompleksa izpratne par vērtībām un pareizu uzvedību un arī pašam ar savu uzvedību vajagot šo izpratni apliecināt. Personai, kuras tiesību aizsardzībai juridisko palīdzību sniedz zvērināts advokāts, vajagot būt pārliecinātai par to, ka šā advokāta izpratne par valstī pastāvošo tiesisko regulējumu un tiesību sistēmu atbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskuma principam. Krimināltiesību normu pārkāpšana šādu pārliecību neradot, bet gan - tieši otrādi - radot šaubas par sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti. Tāpat zvērinātu advokātu palīdzība sekmējot ne vien tās personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta, bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi. Pēc zvērinātu advokātu rīcības arī veidojoties priekšstats par visu valsts tiesu sistēmu un tiesiskumu. Pēc Saeimas ieskata, tādā gadījumā, ja zvērināta advokāta amatu varētu ieņemt persona, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, mazinātos sabiedrības uzticēšanās gan tiesu sistēmai piederīgām personām, gan pašai valstij un demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Nereabilitējošs pamats vai apstākļi esot konstatējami situācijā, kad persona faktiski ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tādas personas darbošanās zvērināta advokāta amatā, kura pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, varot radīt priekšstatu, ka personas, kas pieder pie redzamākajiem tiesību un valsts pamatprincipu aizstāvjiem, var neievērot normatīvajos aktos noteikto un rīkoties pretēji tām vērtībām, kuras aizsargāt un veicināt ir šo personu pienākums. Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzējas norādītajiem personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmos mērķus nevarot sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu. Proti, persona, izdarot tīšu noziedzīgu nodarījumu, apzinoties, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu aizsargātām interesēm, tāpat šāda persona paredzot no savas darbības vai bezdarbības izrietošās kaitīgās sekas un pat vēloties tās vai arī apzināti pieļaujot šo seku iestāšanos. Sabiedrības uzticēšanās tiesu sistēmai piederīgām personām un līdz ar to arī demokrātiskai valsts iekārtai mazinātos, ja tāda persona kā Pieteikuma iesniedzēja tomēr noteiktos apstākļos varētu ieņemt zvērināta advokāta amatu. Tiesu sistēmas un tai piederīgo personu profesionalitātes un autoritātes saglabāšana esot visas sabiedrības interesēs. Statistikas dati liecinot par to, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nepauž uzticēšanos tiesu sistēmai. Šādos apstākļos izšķiroša nozīme esot ikviena zvērināta advokāta godīgai rīcībai. Ņemot vērā zvērinātam advokātam piešķirtās pilnvaras un viņa piederību tiesu sistēmai, zvērināta advokāta amatam izvirzītajiem standartiem esot jābūt īpaši augstiem. Vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums attiecas tikai uz personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tātad likumdevējs apstrīdētajā normā esot noteicis pietiekami niansētu ierobežojumu un tas esot saskaņots ar tiem ierobežojumiem, kas noteikti citām tiesu sistēmai piederīgajām personām. Tāpat Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka tās iespējas izvēlēties alternatīvu nodarbošanos esot ierobežotas, un norāda, ka juridiskā izglītība paver plašas iespējas, tostarp iespējas strādāt valsts un pašvaldību institūcijās, izglītības iestādēs, privātajā sektorā. Tādējādi pamattiesību ierobežojuma nelabvēlīgās sekas personām, kurām apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma dēļ iespēja veikt zvērināta advokāta pienākumus ir liegta, neesot lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.