1. Article

Bioekonomika un tās aktualitāte Bioekonomika ir tautsaimniecības daļa, kur ražošanas procesā ilgtspējīgā un pārdomātā veidā tiek izmantoti atjaunojamie dabas resursi (augi, dzīvnieki, mikroorganismi u.c.), lai ražotu pārtiku un barību, industriālos produktus un enerģiju19. Bioekonomika ir viens no senākajiem civilizācijas tautsaimniecības sektoriem, kuru dzīvības zinātnes un biotehnoloģijas var pārvērst par vienu no modernākajām tautsaimniecības nozarēm. Bioekonomikas nozares ir lauksaimniecība, zivsaimniecība, pārtikas rūpniecība, mežsaimniecība, kokrūpniecība, celulozes un papīra rūpniecība, kā arī atsevišķi ķīmiskās rūpniecības, biotehnoloģiju un enerģētikas nozaru sektori. Bioprodukti ir produkti, kas pilnībā vai daļēji iegūti no bioloģiskas izcelsmes materiāliem, izņemot materiālus, kas atrodas ģeoloģiskos veidojumos un (vai) ir fosilizējušies. Bioekonomikas balsts ir dzīvības, agronomijas, ekoloģijas, pārtikas, inženierzinātnes un sociālās zinātnes, kā arī horizontālās tehnoloģijas - biotehnoloģijas, nanotehnoloģijas, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, ciktāl tās saistītas ar bioproduktu izpēti, jaunu produktu vai tehnoloģiju radīšanu un izmantošanu. 1.1. Bioekonomikas aktualitāte ANO prognozē, ka iedzīvotāju skaits pasaulē palielināsies no pašreizējiem 7,4 miljardiem līdz 8,5 miljardiem 2030. gadā un 9,7 miljardiem 2050. gadā. Palielināsies arī iedzīvotāju pirktspēja un to iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumi būs virs nabadzības sliekšņa, un tādējādi pieprasījums pēc dažādām precēm pieaugs straujāk nekā iedzīvotāju skaits20. Vienlaikus pašreizējā pasaules patēriņa apmierināšana nav ilgtspējīga, jo cilvēces resursu patēriņš pārsniedz to, ko Zeme spēj ilgtspējīgi atjaunot. Cilvēka saimnieciskā darbība izraisa būtiskas klimata pārmaiņas, samazina saldūdens pieejamību, pasliktina gaisa un ūdens kvalitāti, noplicina ekosistēmas. Palielinās klimata pārmaiņu radītie riski, un tie ietekmē gan lauksaimniecību, gan mežsaimniecību. Viens no svarīgākajiem problēmu iemesliem ir globālā atkarība no fosilajiem resursiem - tie plaši tiek izmantoti ne tikai enerģētikā un transportā, bet arī ķīmiskajā rūpniecībā, tostarp plastmasu ražošanā, farmācijā un kosmētikas ražošanā, tekstilrūpniecībā un apģērbu ražošanā, elektronikā un būvniecībā. Atjaunojamo bioresursu21 plašāka izmantošana var mazināt atkarību no fosilajiem resursiem, īpaši tajās jomās, kur citu alternatīvu izmantošana ir problemātiska vai neiespējama. Tiesa, bioekonomikas iespēju pamatā nav tikai fosilo resursu aizstāšana. Atjaunojamo bioresursu izmantošana dod iespējas ražot jaunus produktus. Pirmkārt, produktus, kuru ražošana ir atkarīga no fosilajiem resursiem, tā ļauj aizvietot ar videi draudzīgākiem un ilgtspējīgi izmantojamiem, un tie atkarībā no izmantošanas veida var būt izturīgāki, ar ilgāku lietošanas termiņu, lielāku stabilitāti, mazāku toksiskumu, īsāku dzīves ciklu un pārstrādes iespējām utt. Otrkārt, tā sniedz pamatu ražot pilnīgi jaunus un unikālus produktus, kuriem tirgū vēl nav analogu. Jau šobrīd ir daudz piemēru, kā bioekonomikas attīstība ļauj labāk apmierināt cilvēku vajadzības22 (sk. pielikumu). Bioekonomikas attīstīšana ļauj izvairīties no fosilo resursu izmantošanas dēļ radītām nevēlamām ietekmēm un panākt bīstamo atkritumu daudzuma samazināšanu un ķīmisko vielu aizstāšanu ar drošām alternatīvām. Tomēr, izmantojot fosilos resursus enerģētikas sektorā, nepieciešams veicināt tīru tehnoloģiju izmantošanu, lai nodrošinātu atbilstošu gaisa kvalitāti. Nākotnē globālais pieprasījums pēc bioresursiem palielināsies23 - to ietekmēs pasaules iedzīvotāju skaita un to pirktspējas pieaugums, fosilo resursu aizstāšana ar atjaunojamajiem resursiem enerģētikā, materiālu ražošanā un ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju ietilpīgo izejvielu24 aizstāšana ar bioresursiem (1. attēls). 1. attēls Bioresursu piedāvājumu un pieprasījumu ietekmējošie faktori nākotnē Tajā pašā laikā cīņa pret klimata pārmaiņām un citas globālas vides iniciatīvas veicinās atmežošanas25 un lauksaimniecības platības palielinājuma ierobežošanu. Klimata pārmaiņu rezultātā vairākos reģionos samazināsies saldūdens pieejamība un notiks augšņu degradācijas procesi, kas samazinās lauksaimniecības zemes platību. Apzinoties bioekonomikas attīstības svarīgumu, vairāk nekā 50 pasaules valstis lielākā vai mazākā mērā atbalsta un veicina bioekonomikas attīstību ar dažādām programmām, stratēģijām, rīcības plāniem un citiem politikas dokumentiem. Lielākā daļa šo valstu ir ES dalībvalstis. Jāpiebilst, ka ES 2012. gadā tika izstrādāta bioekonomikas stratēģija "Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika"26 un aktīvi tiek veicināta šī sektora attīstība. 2015. gadā tika apstiprināta ANO Ilgtspējīgas attīstītības dienaskārtība 2030. gadam. Vairākums no kopumā 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem27 ir cieši saistīti ar bioekonomikas attīstību. Bioekonomika ir sevišķi nozīmīga septiņu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, un tie ir: 2. mērķis: izskaust badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un uzlabotu uzturu, veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību; 7. mērķis: nodrošināt visiem piekļuvi uzticamai, ilgtspējīgai un mūsdienīgai enerģijai par pieejamu cenu; 8. mērķis: veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību, kā arī cilvēka cienīgu darbu visiem; 12. mērķis: nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa paradumus un ražošanas modeļus; 13. mērķis: veikt steidzamus pasākumus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un to ietekmi; 14. mērķis: saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību; 15. mērķis: aizsargāt, atjaunot un veicināt sauszemes ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, apkarot pārtuksnešošanos un novērst zemes degradāciju, veicināt tās atjaunošanu un apstādināt bioloģiskās daudzveidības izzušanu. 1.2. Bioekonomika Latvijā Bioekonomika Latvijā ietver daudzas tautsaimniecības nozares, un to nosacīti var iedalīt vairākās grupās (2. attēls): • bioresursu primārā ražošana (pamatā veido lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības nozares); • bioresursu pārstrādes nozares, kurās darbība pilnībā vai galvenokārt ir atkarīga no bioresursiem (pamatā pārtikas un barības ražošana, kokrūpniecība, ādas izstrādājumu ražošana); • bioresursu pārstrādes nozares, kurās bioresursi konkurē ar citām izejvielām vai ir alternatīva tām (pamatā ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība, enerģētika, farmācijas nozare); • bioresursus izmantojošas pakalpojumu nozares (pamatā būvniecība, kā arī ēdināšanas un izmitināšanas nozares). Pirmās divas no minētajām grupām ir uzskatāmas par tradicionālām bioekonomikas nozarēm. 2. attēls. Bioekonomikas sektoru grupas un NACE nozares Tradicionālo bioekonomikas nozaru - lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, pārtikas rūpniecības, kā arī kokrūpniecības - ieguldījums ražošanas sektorā28 Latvijā 2015. gadā veidoja 54 % no visu ražojošo nozaru pievienotās vērtības, un tas ir gandrīz sešas reizes vairāk nekā nākamajā lielākajā sektorā - metālu un metālizstrādājumu ražošanā. Absolūtos skaitļos bioekonomikas tradicionālo nozaru pievienotā vērtība 2015. gadā bija 1,99 miljardi EUR (sk. 3. attēlu). 3. attēls. Pievienotā vērtība ražošanas nozarēs Latvijā 2015. gadā, milj. EUR (zaļā krāsā - nozares pilnībā atkarīgas no bioresursiem, zaļi svītrotās - daļēji atkarīgas)29 Papildus tradicionālajām bioekonomikas nozarēm arī daļu no ķīmiskajā rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, farmācijas nozarē un būvniecībā saražotās pievienotās vērtības var attiecināt uz bioekonomiku. Piemēram, 2012. gadā apmēram 40 % no ķīmiskās rūpniecības Latvijā starppatēriņa veidoja bioresursi30. Bioekonomikas nozares veido ap 55-60 % no kopējā valsts preču eksporta31, un sektors ir kritiski svarīgs valsts sabalansētas attīstības nodrošināšanai. Absolūtos skaitļos 2016. gadā bioekonomikas sektora eksports veidoja 4,26 miljardus EUR, un sektora kopējā pozitīvā eksporta un importa bilance bija +1,28 miljardi EUR. Lielāku pienesumu dod koka produkti, kā arī graudaugu, eļļas augu un piena produkti. Liela daļa no šiem pārtikas produktiem tiek eksportēti izejvielu veidā. Tikpat nozīmīga ir tradicionālo bioekonomikas nozaru loma sociālajā aspektā - 2015. gadā šajās nozarēs bija nodarbināti 128 tūkst. cilvēki jeb 2/3 no ražošanas sektorā nodarbināto skaita un 14 % no kopējā valstī nodarbināto skaita. Tam jāpieskaita arī apmēram 108 tūkstoši privāto meža īpašnieku32, kas no meža gūst neregulārus ienākumus, kā arī vairāk nekā 30 tūkstoši lauksaimnieku, kas produkciju audzē tikai pašpatēriņam.