3. Article

Regulējums par pārdēvēšanas izmaksām (uzskatu, ka tās būtu jāsedz valstij). X Pievienoju šai vēstulei informatīvu materiālu - biedrības "Publiskās atmiņas centrs" sastādītu pārdēvējamo ielu nosaukumu sarakstu un tās sagatavotu likumprojektu ar anotāciju. Biedrības "Publiskās atmiņas centrs" sagatavotais likumprojekts, tāpat arī anotācija, būs jāpārveido atbilstoši Saeimā pieņemtajai likumdošanas tehnikai. Svarīgākā informācija ir ietverta pievienotajā biedrības "Publiskās atmiņas centrs" sastādītajā sarakstā ar vairāk nekā 80 ielu nosaukumiem un citiem vietvārdiem, kuri būtu pārdēvējami. Biedrība veikusi lielu darbu pie šī saraksta izveides, atrodot skaidrojošu informāciju par attiecīgajiem nosaukumiem, kuri atspoguļo padomju režīma un cariskās Krievijas pasaules redzējumu, it sevišķi par Latvijas piederību Krievijas / Padomju Savienības ietekmes telpai. Pateicos biedrības "Publiskās atmiņas centrs" dibinātājiem Kārlim Kangerim, Kristīnei Jarinovskai un Didzim Šēnbergam par pilsonisko aktivitāti un ieguldīto lielo darbu sabiedrības labā. XI Šis saraksts attiecīgajai Saeimas komisijai būtu rūpīgi jāizskata. Ļoti iespējams, ka gan attiecīgajā komisijā, gan sabiedrībā varētu notikt plašāka diskusija, it sevišķi par trim sarakstā iekļauto nosaukumu grupām: Pirmkārt, par latviešu kultūras darbiniekiem - kolaboracionistiem (piemēram, rakstnieku Andreju Upīti). Noteikti būs viedoklis, ka viņi ir devuši nozīmīgu pienesumu latviešu kultūrai ("Zaļā zeme" u. c.), un viņu vārdā nodēvētās ielas godina viņus kā kultūras darbiniekus, nevis kā kolaboracionistus. Es uzskatu, ka, neraugoties uz tā vai cita cilvēka pienesumu latviešu kultūrai, būtu atsevišķi jāvērtē viņa attieksme pret okupantu režīmu: vai tas ir bijis tikai "parastais" konformisms un "obligāto meslu maksāšana", kam represīvā sistēmā ir spiesta pakļauties lielākā sabiedrības daļa, vai cilvēks bezprincipiāla karjerisma dēļ centies izkalpoties uz citu rēķina vai arī pārliecības dēļ kļuvis par aktīvu okupantu varas īstenotāju. Jāpatur prātā, ka šo kolaboracionistu radītās kultūras vērtības arī turpmāk paliek apritē; jautājums ir vienīgi par to, vai viņu vārdā patiešām jāsauc ielas mūsdienu Latvijā. Otrkārt, varētu būt mēģinājumi aizstāvēt dažādu laikmetu krievu zinātniekus, rakstniekus u. c. personības, kam nav tieša sakara ar Latviju (piemēram, Turgeņevs, Čehovs, Lomonosovs u. c.). Te mans viedoklis ir, ka, lai arī šo cilvēku darbība bijusi politiski "neitrāla", tomēr ar viņiem Latvija tiek iezīmēta kā Krievijai piederīga telpa. Uz patlaban atdzimušā Krievijas agresīvā imperiālisma fona tas noteikti nav pieņemami. Ja gribam godināt pasaulē nozīmīgus rakstniekus, zinātniekus vai citas personības, tad ir milzīga izvēle ar tādu cilvēku vārdiem, kuri nav saistāmi ar kādas impērijas tīkojumiem Latvijā (Servantess, Milošs, Einšteins u.c.). Treškārt, sarakstā ir arī iekļauti vairāki apdzīvoto vietu nosaukumi, kuri saglabāti krievu valodā, tikai transliterēti latīņu burtiem (Tihaja Pristaņa u.c.). Uzskatu, ka Latvijā apdzīvoto vietu oficiālajiem nosaukumiem ir jābūt valstsnācijas - latviešu - valodā. Vēsturiski raugoties gandrīz visām, pat vismazākajām apdzīvotajām vietām un ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, paralēli latviešu nosaukumiem ir arī vācu nosaukumi (piemēram, Aizpute - Hasenpoth, Alūksne - Marienburg, Inčukalnam - Hinzenberg u.c.), vēl daudziem ir arī krievu, poļu, tāpat arī ebreju vai lībiešu nosaukumi. Manuprāt, Latvijā kā latviski nacionālā valstī visiem nosaukumiem oficiāli jābūt valsts valodā, jo tā ir Latvijas iedzīvotāju kopējā valoda. Izņēmumi būtu pieļaujami vienīgi vēsturiski pamatotos gadījumos (piemēram, vēsturiskās vecticībnieku sādžas). Latviešiem ir daudz godājamu personu, svarīgu notikumu, ar mūsu pasaules redzējumu saistītu jēdzienu, uz kuriem varētu norādīt pārdēvējamo ielu nosaukumi. Šeit sabiedrībai būtu jāiesaistās ar saviem priekšlikumiem. Jebkurā gadījumā jau pašas diskusijas par šiem nosaukumiem būs uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa celšanai. XII Vardarbīgs un represīvs režīms izkropļo sabiedrību, tās domāšanu, mentalitāti, pasaules redzējumu. Tas izkropļo gan vardarbības īstenotājus, gan to upurus. Tas attiecas kā uz individuāliem varmākām un viņu upuriem, tā uz valstīm un nācijām. Esmu arī starptautiskā apritē norādījis, ka Krievijas imperiālais un koloniālais karš pret Ukrainu vismaz daļēji sakņojas apstāklī, ka Krievija un krievu nācija - atšķirībā no Vācijas un vācu nācijas - nekad nav izvērtējusi savu pagātni, savu totalitāro režīmu noziegumus.1 Taču vardarbīga, represīva režīma ietekmes sekas uz sabiedrību ir jāizvērtē arī šī režīma upuriem, šajā gadījumā - Latvijai. Jo šīs sekas, lai arī laika gaitā ar mazinošu tendenci, tomēr vēl ilgi turpina ietekmēt mūsu pasaules redzējumu, mūsu pašapziņu. Viena mūsu sabiedrības daļa neiedziļinoties joprojām uzskata, ka mūs kaut kas tomēr vēl saista ar Krieviju - piemēram, kad tiek izvēlēta krievu valoda kā otrā svešvaloda skolā, kad tiek prasītas krievu valodas prasmes darbā u.tml. Tā ir sava veida "mazohistiska pašdiskriminācija", kuras saknes meklējamas neapzinātā, represīvā okupācijas režīma ieaudzinātajā piederības vai vismaz tuvības sajūtā "krievu pasaulei" - pat vēl trīsdesmit trīs gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vēsturiski tas ir saprotami. Upura orientēšanās uz varmāku vēl ilgi pēc tam, kad tā vara jau ir beigusies, psiholoģiski ir visai bieža reakcija. Taču tas mūs kā sabiedrību dara nebrīvus. Tas traucē mums izvērtēt savu pagātni atbilstoši mūsu šodienas morālajām vērtībām un atbrīvoties no tāda pagātnes mantojuma, kas kropļo mūsu pašizpratni un pasaules redzējumu. Tādēļ vienmēr esmu iestājies par šādu pagātnes pārvarēšanas politiku Latvijā.2 Šajā kontekstā - kā zināmu pienesumu pagātnes pārvarēšanas politikai Latvijā -, redzu arī šo manis Satversmes 47.panta kārtībā rosināto likumu par Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu. Tas būs arī pienesums Latvijas dekolonizācijas politikai. Mums nav vajadzīgas ielas un citi vietvārdi, kas tur godā padomju okupācijas režīmu vai cariskās Krievijas impēriju. 1 Runa Vācijas Bundestāgā 2022. gada 13. novembrī. 2 Skat. arī Egils Levits: Pagātnes pārvarēšana. Tīrraksts Nr.1, 2014; arī Egils Levits: Valstsgriba, 2018, 681. un turpm. lpp. Valsts prezidents Egils Levits