3. Article

Apstrīdētā norma nosaka fakta legālo prezumpciju, ka nodokļu maksātājs izdarījis iepriekšēju nodokļu pārkāpumu, lai gan lēmums par soda naudas noteikšanu ir pārsūdzēts un galīgais tiesas spriedums par to vēl nav stājies spēkā, un tādējādi apstrīdētā norma skar nevainīguma prezumpciju. Kā jau tas norādīts Spriedumā, nevainīguma prezumpcija ļauj likumdevējam ietvert tiesību normās fakta legālo prezumpciju, ja tas nepieciešams konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums. Nevainīguma prezumpcija neliedz valstīm savās tiesībās izmantot faktu vai tiesību prezumpcijas, nosakot tām saprātīgas robežas, ņemot vērā to, kas ir apdraudēts, un saglabājot personas tiesības uz aizstāvību (sk. Sprieduma 12. punktu un tajā norādīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru). Nepiekrītu tam, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam tā iemesla dēļ, ka personai procesā par atkārtotu nodokļu pārkāpumu nav iespēju atspēkot fakta legālo prezumpciju. Proti, nevainīguma prezumpcijas ierobežojums ir attaisnojams arī tad, ja šo ierobežojumu ir iespējams mazināt, kopumā nodrošinot personas tiesības uz aizstāvību un novēršot ar ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas.