5. Article

Vienlaikus uzskatu, ka jāņem vērā arī tas, ka administratīvajā lietā personas vainu iepriekšējā nodokļa pārkāpumā jau ir konstatējusi un sodu uzlikusi iestāde. Proti, saskaņā ar Administratīvā procesa likumu pēc lietas ierosināšanas iestādē tā pati vāc informāciju, uzklausa procesa dalībniekus un, izvērtējot lietas apstākļus, izdod administratīvo aktu, kurā tiek konstatēts, ka persona izdarījusi nodokļa pārkāpumu, un uzlikts pienākums samaksāt soda naudu. Šāds iestādes izdots administratīvais akts pēc juridiskās būtības līdzinās tiesu spriedumam; iestāde piemēro likumu konkrētam gadījumam pēc visu apstākļu noskaidrošanas (sal. Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 225. lpp.). Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmo daļu administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu. Tiesa tikai pārbauda, vai iestāde pamatoti pieņēmusi lēmumu jeb veic šā lēmuma pārskatīšanu. Nevainīguma prezumpcija galvenokārt tiek attiecināta uz krimināltiesību nozari, kurā personu par vainīgu var atzīt tikai ar tiesas spriedumu. Tāpēc arī atsevišķu valstu konstitūcijās un citos tiesību avotos tiek uzsvērts, ka vainu pierāda ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Tomēr atsevišķos gadījumos valsts iestādes ir pilnvarotas atzīt personas vainu un sodīt to ar lēmumu (sk.: Briede J. u.c. 92. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 148. lpp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka iestāde var pati konstatēt un piemērot sankcijas par nodokļu pārkāpumiem, ja vien šo lēmumu persona ir tiesīga pārsūdzēt tiesā (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikuma Nr. 34619/97, 81. punkts). Salīdzinājumam, Vācijā nevainīguma prezumpcija neliedz ņemt vērā notiesājošu spriedumu, kas vēl nav kļuvis galīgs, piemērojot sodu nākamajā tiesvedībā. Nevainīguma prezumpcija neaizsargā pret to, ka noziedzīgs nodarījums, pat ja par to vēl nav pieņemts galīgs notiesājošs spriedums, tiek ņemts vērā citā tiesvedībā un ka šajā tiesvedībā tiek izdarīti noteikti secinājumi (Federal Constitutional Court, Order of the Second Chamber of the Second Senate - 2 BvR 235/87 -, para. 6.). Tādējādi, lai gan iestādes lēmums par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu var vēl nebūt ieguvis savu galīgo spēku brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par atkārtotu nodokļu pārkāpumu, iestāde jau ir veikusi pierādījumu novērtējumu un izdarījusi secinājumus par personas vainu. Manuprāt, arī šis apstāklis ir svarīgs, izdarot secinājumu par to, ka nevainīguma prezumpcijas ierobežojums lietās par atkārtotu nodokļu pārkāpumu ir samērīgs.