6. Article

Apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā prezumpcija ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑18‑01 17. punktu). Turklāt nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.2007‑23‑01 11. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir galvenais valsts ienākumu avots (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības izveidot savu finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka nodokļi tiek samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 22. septembra sprieduma lietā "Hentrich v. France", pieteikums Nr. 13616/88, 39. punktu). Uzskatu, ka vērtējot visus iepriekš norādītos apsvērumus kopā un kopsakarā ar mērķa nodrošināt nodokļu maksāšanu un novērst nodokļu pārkāpumus būtiskumu, ir secināms, ka nevainīguma prezumpcijas ierobežojums lietās par atkārtotu nodokļa pārkāpumu ir samērīgs. Ņemot vērā personas iespējas novērst ar ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas, uzskatu, ka sabiedrības ieguvums atsver personai nodarīto kaitējumu. Satversmes tiesas tiesnese J. Briede Rīgā 2023. gada 17. maijā