16. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo vairāku subjektu - augstskolu, to mācībspēku un studējošo - pamattiesības. Satversmes tiesa atsevišķi pārbaudīs, vai pamattiesības ir ierobežotas katram no minētajiem subjektiem. 16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas ierobežo augstskolu tiesības pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju, kā arī sadarbību ar citām augstskolām. Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverta augstskolu autonomija. Tās mērķis ir aizsargāt augstāko izglītību no politiskas un ekonomiskas iejaukšanās un nodrošināt akadēmiskās kopienas pašpārvaldi (sk.: Academic Freedom and Institutional Autonomy: Commitments Must Be Followed by Action. Joint Statement by ALLEA, EUA and Science Europe, April 2019. Pieejams: eua.eu). Augstskolu autonomija nav skatāma atrauti no akadēmiskās brīvības. Augstskolas savas autonomijas ietvaros, ciktāl tas saskan ar vispārējiem tiesību principiem un Satversmi, var pieņemt no ārējā spiediena brīvus lēmumus akadēmiskās brīvības nodrošināšanai. Augstskolu autonomija ietver augstākās izglītības iestādes tiesības veidot savu institucionālo stratēģiju, nosakot savus mērķus un misiju, kā arī to sasniegšanas un īstenošanas veidus, tostarp studiju programmu īstenošanas valodas izvēli (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.2. punktu). Apstrīdētās normas ierobežo augstskolu tiesības pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju, kā arī sadarbību ar citām augstskolām. Proti, tās ierobežo augstskolu brīvību veidot svešvalodās īstenojamas studiju programmas, jo to iespējams darīt tikai noteiktā apmērā un noteiktos gadījumos. Tātad apstrīdētās normas, ierobežojot augstskolu iespējas veidot un īstenot studiju programmas svešvalodās, ierobežo augstskolu autonomiju. 16.2. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas ierobežo mācībspēku akadēmisko brīvību izstrādāt un docēt augstskolu studiju kursus svešvalodās, kā arī iespējas sadarboties ar ārvalstu kolēģiem studiju kursu un programmu īstenošanā. Akadēmiskā brīvība ir viens no Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverto tiesību uz izglītību un zinātniskās jaunrades brīvības aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu). Akadēmiskā brīvība ir būtiska kvalitatīvas izglītības un pētniecības nodrošināšanai (sk.: State of Play of Academic Freedom in the EU Member States: Overview of de facto Trends and Developments. European Parliamentary Research Service, March 2023, p. 4. Pieejams: europarl.europa.eu). Akadēmiskās brīvības jēdziens saprotams plaši un tas aptver brīvību izplatīt informāciju, nodarboties ar pētniecību, dalīties ar zināšanām, kā arī paust savus uzskatus un viedokļus (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 6. oktobra sprieduma lietā C-66/18 "Komisija/Ungārija (Enseignement supérieur)" 225. un 226. punktu; sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 27. maija sprieduma lietā "Mustafa Erdoğan and others v. Turkey", pieteikumi Nr. 346/04 u. c., 40. punktu). Mācībspēku akadēmiskā brīvība ietver brīvību veikt pasniedzēja darbu, tostarp tiesības izvēlēties, kas tiks mācīts un kāda mācību metode tiks izmantota (sk.: Vrielink J., Lemmens P., Parmentier S., Academic Freedom as a Fundamental Right. Procedia - Social and Behavioral Sciences, 2011, Vol. 13, pp. 124-125). Pedagoģiskais darbs nav nošķirams no zinātniskās pētniecības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 29.1. punktu). Akadēmiskā brīvība saistāma arī ar augstskolu mācībspēku tiesībām brīvi, gan individuāli, gan kolektīvi veikt pētījumus tos interesējošās jomās, izplatīt šo pētījumu rezultātus un citas zināšanas, apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu spiedienam, arī studiju procesa ietvaros, piemēram, vadot nodarbības un zinātniski pētnieciskos darbus (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑15‑01 11.3. punktu un 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu). Apstrīdētās normas neierobežo augstskolu mācībspēku iespējas veikt pētījumus vai apmainīties ar idejām svešvalodās, taču, ierobežojot augstskolu iespējas veidot un īstenot studiju programmas svešvalodās, ietekmē augstskolu mācībspēku iespējas iesaistīties studiju programmu īstenošanā svešvalodās, tostarp sadarboties ar ārvalstu kolēģiem. Regulējot studiju programmu īstenošanas valodu, tiek ierobežota mācībspēku akadēmiskā brīvība, tostarp brīvība izvēlēties, kādā valodā komunicēt ar studējošajiem studiju procesā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka ierobežojums izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās uzskatāms par Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietvertās mācībspēku akadēmiskās brīvības ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 29.1. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo augstskolu mācībspēku akadēmisko brīvību, proti, brīvību izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās. 16.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo arī studējošo tiesības izvēlēties tādas studiju programmas, kas tiek īstenotas svešvalodās. Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietvertā akadēmiskā brīvība prasa, lai zinātne un izglītība būtu pasargāta no cenzūras, ļaujot studējošajiem izmantot savu izteiksmes brīvību akadēmiskā darba kontekstā. Akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi un izvēlēties studiju virzienus un programmas valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu). Apstrīdētās normas noteic, ka studiju programmas īstenojamas valsts valodā, izņemot šajās normās paredzētos gadījumus, kad pieļaujama studiju programmu īstenošana svešvalodās. Tādējādi apstrīdētās normas ietekmē studējošo iespējas studēt svešvalodās īstenojamās studiju programmās, pēc kuru pabeigšanas augstskola izsniedz valsts atzītu diplomu par augstākās izglītības iegūšanu. Taču Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka no Satversmes 112. panta kopsakarā ar 113. pantu neizriet studējošo tiesības prasīt sev vēlamā svešvalodā īstenojamas studiju programmas akreditāciju un iegūt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par sekmīgu šādas studiju programmas apguvi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 29.2. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas neierobežo augstskolās studējošo akadēmisko brīvību. Tātad apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverto augstskolu autonomiju un ar to saistīto mācībspēku akadēmisko brīvību.