4. Article

Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105., 112. un 113. pantam. Likumdevējs apstrīdēto normu izstrādes gaitā esot apspriedies ar nozares pārstāvjiem, kas piedalījušies komisijas sēdē, un likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Gan valsts augstskolām, gan privātajām augstskolām esot piemērojami vienādi studiju programmu īstenošanas un akreditācijas kritēriji, tātad arī noteikumiem par studiju programmu īstenošanas valodu vajagot būt vienādiem. Tāpat ministrija nepiekrīt pieteikumā norādītajam, ka augstākā izglītība latviešu valodā esot pieļaujama zemākā kvalitātē nekā augstākā izglītība, kura tiek īstenota svešvalodā. Izglītības sistēma kopumā esot vērsta uz to, lai augstskolās būtu iegūstama tikai kvalitatīva izglītība. Daļa no pieteikumā norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem neesot uzskatāmi par alternatīviem pēc būtības, bet citi līdzekļi nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Ministrija norāda, ka, piemēram, iespēja īstenot studiju programmas svešvalodās un ar to sasaistīts pienākums nodrošināt līdzvērtīgu programmu valsts valodā novestu pie studiju programmu un akadēmiskā personāla slodzes fragmentācijas un izmaksu palielināšanās, turklāt neveicinot konkurētspējīgu atalgojumu. Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās pārstāves norādīja, ka diskusijas par augstākās izglītības internacionalizāciju notiekot nepārtraukti, un līdz ar to nevarot apgalvot, ka diskusijas par studiju programmu īstenošanas valodu nav notikušas. Esot jāņem vērā tas, ka laikā, kad likumdevējam bija jāizstrādā apstrīdētās normas, ministrijai paralēli vajadzēja gatavot vairākus apjomīgus likumprojektus. Apstrīdētās normas pieļaujot visai plašu svešvalodu lietošanu, taču to ierobežojot pieprasījums darba tirgū.