14. Article

Ievērojot augšminētos pamatprincipus, Ārlietu ministrijas ieskatā, ir iespējami trīs modeļi nacionālo kompetento iestāžu noteikšanai, lai turpmāk nodrošinātu ES sankciju un no tām paredzēto izņēmumu efektīvu, lietderīgu, vērtībās balstītu un skaidru ieviešanu un piemērošanu Latvijā: 1) Pilnībā decentralizēta sistēma Šāda sistēma balstītos uz šobrīd de facto pastāvošo sistēmu un spēkā esošajos normatīvajos aktos definētajām valsts iestāžu saturiskajām kompetencēm. Šāda sistēma būtu atbilstoša Sankciju likuma 10.pantam, kas noteic, ka lēmumu par starptautisko un nacionālo sankciju izpildē paredzēto izņēmuma gadījumu piemērošanu pēc subjekta lūguma piemēro kompetentā iestāde. Šajā kontekstā jo īpaši svarīgi uzsvērt, ka kompetentā iestāde Sankciju likuma izpratnē nav tas pats, kas koordinējošā iestāde iestāde, kas veic saziņu ar starptautiskajām organizācijām un ārvalstu kompetentajām institūcijām par sankciju noteikšanu, ieviešanu un izņēmumu piemērošanu Latvijā (Ārlietu ministrija). Pilnībā decentralizētā sistēmā kompetentās iestādes "pa jomām" vai "jautājumiem" tiktu noteiktas un sadarbotos atbilstoši VPIL ietvertajiem principiem, kā arī ievērojot saturisko kompetenču tvērumu, kādi tie noteikti iestāžu darbību regulējošajos tiesību aktos, piemēram, iestādes nolikumā, un uzklausot iestāžu viedokļus pirms kompetenču noteikšanas. Ieguvumi šādai pieejai: (1) nav nepieciešamas institucionālas izmaiņas, izveidojot jaunu iestādi vai jaunas struktūras esošajās iestādēs; (2) decentralizētā sistēmā iestādes rīkotos savu pašreizējo kompetenču ietvaros; (3) saturiski kompetenta lēmuma pieņemšana, novēršot nevajadzīgu birokrātiju; (4) lēmums tiek pieņemts pēc iespējas zemākā līmenī; (5) tiktu ievērots subsidiaritātes princips; (6) sistēma būtu spējīga reaģēt uz jau šobrīd pieņemtajām un spēkā esošajām sankcijām un izņēmumiem no tām; (7) sistēma darbotos atbilstoši principam iestāde, kas pieņēmusi lēmumu par ierobežojošo pasākumu, pieņem lēmumu par izņēmumu/atļauju. Trūkumi šādai pieejai: (1) nepieciešami grozījumi normatīvajā regulējumā; (2) sadrumstalota sistēma; (3) ne visām ES tiesību aktos paredzētajām normām par izņēmumiem no sankciju piemērošanas pretī ir acīmredzama Latvijas valsts iestādes kompetence; (4) ievērojamas praktiskas problēmas; (5) kazuistiku lēmumu pieņemšana; (6) ievērojot praktiskās problēmas un kompetenču pārklāšanos, kā arī nacionālo iestāžu ievērojamos iebildumus, šāda sistēma varētu nebūt ilgtspējīga un (7) nesasniegtu efektivitātes principa virsmērķi; (8) šāda sistēma nebūtu privātpersonai draudzīgs risinājums. 2) Divas kompetentās iestādes: Ārlietu ministrija un Latvijas Banka Šāda sistēma joprojām būtu decentralizēts modelis, taču ievērojami mazākā apjomā nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu. Šādā sistēmā visi izņēmumi un atļaujas, izņemot atļaujas maksājumu veikšanai, tiktu nodoti Ārlietu ministrijai, kuras ietvaros būtu nepieciešams izveidot jaunu struktūru vai, ņemot vērā ES sankciju un no tām iespējamo izņēmumu apjomu, ievērojami palielināt esošo struktūru (jomas eksperti, tehniskais atbalsts). Šajā saistībā būtiski uzsvērt, ka gadījumā, ja Ārlietu ministrija uzņemtos šādu ievērojamu papildu slogu, tad būtu nepieciešami ievērojami resursi esošās struktūras paplašināšanai. Tāpat Latvijas Bankai būtu nepieciešami papildu resursi šo funkciju veikšanai, jo šobrīd atļauju izsniegšana notiek uzraudzības procesu ietvaros. Nosakot divas kompetentās iestādes Ārlietu ministriju un Latvijas Banku pārējās kompetentās iestādes tiktu piesaistītas Ārlietu ministrijas lēmuma pieņemšanas ietvaros, piemēram, atzinumu pieprasīšanas, viedokļu uzklausīšanas vai citā veidā. Risinājuma ieviešanai Ārlietu ministrijai būtu nepieciešamas papildus divas otrā sekretāra amata vietas un atbilstoši papildus budžeta līdzekļi atalgojumam 84355 eiro apmērā. Nepieciešamo papildus līdzekļu aprēķins pievienots I pielikumā. Ieguvumi šādai pieejai: (1) sistēma būtu skaidra un saprotama gan iestādēm, gan privātpersonām; (2) lēmums tiktu pieņemts, ievērojot subsidiaritātes principu; (3) risinājums būtu ilgtspējīgs; (4) tas atbilstu labas pārvaldības principam; (5) Ārlietu ministrijai un Latvijas Bankai ir visplašākās zināšanas un pieredze sankciju jautājumu risināšanā; (6) tiesības piesaistīt jomu ekspertus lēmumu pieņemšanā nodrošinātu saturiski pamatotu lēmumu pieņemšanu. Trūkumi šādai pieejai: (1) nepieciešami grozījumi normatīvajā regulējumā; (2) nepieciešamas izmaiņas Ārlietu ministrijas un Latvijas Bankas struktūrā; (3) nepieciešami papildu līdzekļi no valsts budžeta; (4) sistēmas izveide būtu laikietilpīga ne tikai grozījumu normatīvajā regulējumā un nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu dēļ, bet arī ekspertu piesaistes dēļ ilgi konkursi uz amata vietām, drošības pārbaudes utt.; (5) būtu nepieciešams iegūt papildu informāciju no saturiski kompetentajām iestādēm, piemēram, no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vides aizsardzības jomā, no Klimata un enerģētikas ministrijas visos jautājumos, kas saistīti ar enerģētikas nozari, utt., kas paildzinātu birokrātiju un lēmuma pieņemšanas laiku; (6) risinājums, lai arī ilgtspējīgs, nevarētu efektīvi reaģēt uz pašreiz noteiktajām sankcijām resursu trūkuma un neesošā normatīvā regulējuma dēļ; (7) šāds risinājums nesasniegtu efektivitātes principa virsmērķi un (8) radītu nesamērīgu slogu uz Ārlietu ministriju un Latvijas Banku. 3) Viena kompetentā iestāde: Finanšu izlūkošanas dienests Šāda risinājuma gadījumā tiktu izveidota pilnībā centralizēta sistēma, neveidojot jaunu iestādi. Visus lēmumus par izņēmumiem un/vai atļaujām pieņemtu viena iestāde, tādējādi nodrošinot vienveidību un efektivitāti. Uzņemoties lēmumu pieņemšanu par konkrētu maksājumu veikšanu, nebūtu jāveic grozījumi Latvijas Bankas darbību regulējošos normatīvajos aktos, kas papildus jāsaskaņo ar Eiropas Centrālo banku. Šādā risinājumā jautājumi, kas neietilptu Finanšu izlūkošanas dienesta (turpmāk arī FID) kompetencē, būtu stratēģiskas nozīmes preču aprites licenču izdošana, ko izdod Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komiteja. Vienlaikus jāņem vērā, ka ievērojami pieaugtu FID darba apjoms, kas prasītu papildu resursus, jaunas štata vietas un līdz ar to papildu līdzekļus no valsts budžeta. Šādas sistēmas ietvaros lēmumu pieņemtu viena kompetentā iestāde, taču saturiski joprojām varētu rasties nepieciešamība pieprasīt informāciju no konkrētu nozaru pārstāvošām iestādēm, piemēram, enerģētikas, kultūras mantojuma, vides aizsardzības, lauksaimniecības un citām, kas varēs izvērtēt konkrēta izņēmuma piemērošanas nepieciešamību atbilstoši Latvijas interesēm un privātpersonas pamatvajadzībām. FID tiesības pieprasīt informāciju no nozares pārstāvošām iestādēm būtu jāietver grozījumos likumā. Tāpat normatīvajos aktos jāparedz pienākums institūcijām, kas atbildīgas par valsts publisko reģistru vešanu, ziņot FID par iesaldētajiem resursiem. Vienlaikus FID kļūtu par galveno saziņas punktu starp privātpersonām un valsts iestādēm jautājumos par sankciju piemērošanu. Ārlietu ministrijas ieskatā, iestādes izdotie lēmumi būtu administratīvi akti, līdzīgi kā Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komitejas lēmumi. Lēmumi būtu saistoši izpildei ikvienai atbildīgajai institūcijai, tos būtu iespējams pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Vienlaikus šāda risinājuma izveide ir laikietilpīga. Tomēr Ārlietu ministrija uzskata, ka minētais risinājums būtu visefektīvākais modelis, jo tas nodrošinātu, ka visos jautājumos par sankciju ieviešanu būtu viens sākotnējais saziņas punkts un viena galvenā iestāde, kas lemtu par jautājumiem. Tādējādi šāds rīcības modelis atvieglotu un vienkāršotu saziņu starp privāto un publisko sektoru. Izvērtējot procesu, kādā FID lemtu par izņēmumu piemērošanu, Ārlietu ministrija uzskata, ka pirmšķietami tas būtu administratīvais process iestādē, kas norisinātos šādi: