2. Article

1. 1)) Mežainas piejūras kāpas ir ilgstoši dabiski vai pusdabiski meži uz piejūras kāpām ar labi attīstītu kokaudzes struktūru un raksturojošo, ar mežu saistīto sugu kopu. Biotopa pionierstadija ir gan bērzu Betula spp., gan jaukti meži ar lapu kokiem, gan pioniermeži ar balto vītolu Salix alba mitrās starpkāpu ieplakās, kas attīstās par pārmitru jauktu mežu vai dumbrāju. Augu sugu sastāvs ir izteikti variabls atkarībā no katras vietas lokālajām īpatnībām un stāvokļa. Šajā biotopā iekļauj arī pusdabiskus mežus ar tipisku zemsedzi, kas attīstījušies no stādītiem mežiem.17
2. 2)) Upju straujteces un dabiski upju posmi:
3. 3)) Palieņu zālāji ir dabiski zālāji upju un ezeru palienēs, kuri applūst pavasara palos. Palienēs var būt ļoti dažādi zālāji, gan ļoti sausi, gan mitri, gan arī pastāvīgi slapji, tādēļ veģetācija ir ļoti dažāda — gan zema un skraja, gan augsta (līdz 2 m) un bieza.
4. 4)) Sausi zālāji kaļķainās augsnēs ir sausi un gandrīz sausi zālāji neitrālās un bāziskās barības vielām nabadzīgās augsnēs. Minimālās prasības biotopam: iekļaujami tie zālāji, kuri atbilst vispārējiem. ES nozīmes zālāju biotopu kvalitātes kritērijiem un kuru augājā noteicošās ir šo biotopu raksturojošās augu sugas un sabiedrības.
5. 5)) Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs ir pļavas un ganības vairāk vai mazāk mitrās, barības vielām nabadzīgās augsnēs (slāpeklis, fosfors), kurās raksturīgs svārstīgs mitruma režīms. Tās veidojas vietās ar ekstensīvu apsaimniekošanu, dažkārt tās pļauj. Izdalāmi divi apakštipi: neitrālās līdz kaļķainās augsnēs ar mainīgu ūdens līmeni, relatīvi sugām bagātas (Eumolinion), augsne dažkārt kūdraina un vasarā izžūst; skābākās augsnēs Junco-Molinion (Juncion acutiflori), izņemot sugām nabadzīgas pļavas vai pļavas degradētās kūdras augsnēs. Daudzveidīgā apsaimniekošana Latvijā ļāvusi izveidoties dažādām augu sabiedrībām, un šim biotopam atbilst arī tās pļavas un ganības, kurās nedominē molīnija (tā var nebūt vispār), bet ar lielu segumu ir sastopamas citas savienības Molinion raksturīgās sugas (piem., zilganā seslērija Sesleria caerulea, zilganais grīslis Carex flacca, sāres grīslis C. panicea u.c.)
6. 6)) Parkveida pļavas un ganības ir veģetācijas komplekss, kas sastāv no skrajmežiem, izklaidus kokiem vai koku un krūmu grupām, kas mozaīkveidā mijas ar klajām pļavu laucēm. Raksturīgākās koku sugas ir parastais ozols Quercus robur, parastā liepa Tilia cordata, goba Ulmus glabra, vīksna Ulmus laevis un osis Fraxinus excelsior. Mūsdienās tikai neliela daļa šā biotopa tiek apsaimniekota. Tradicionālā apsaimniekošana bijusi vairāku darbību kombinācija — siena vākšana, ganīšana, kā arī koku zaru izmantošana. Šis ir sugām bagāts veģetācijas komplekss ar retām vai apdraudētām pļavu sugām un bagātīgu epifītisko sūnu un ķērpju floru. Daudzas apdraudētas sugas sastopamas uz veciem, daļēji klajos apstākļos augušiem kokiem. Biotops ietver gan pašlaik apsaimniekotas vietas, gan jau aizaugušas vietas ar vecajiem kokiem, kas veidojušies tradicionālās apsaimniekošanas rezultātā. Biotopā neietilpst pamestas un apmežojušās klajas pļavas.
7. 7)) Veci vai dabiski boreāli meži ir dabiski veci meži, kā arī jauni meži, kas dabiski attīstījušies pēc ugunsgrēkiem. Vecie meži pārstāv vēlīnas sukcesijas stadijas, un tiem raksturīga neliela saimnieciskās darbības ietekme, vai tās nav nemaz. Mūsdienās no dabiskiem veciem mežiem to pirmatnējā izplatības reģionā atlikuši vien nelieli fragmenti. Intensīvas mežsaimniecības rezultātā mežos samazinājies dabisko mežu elementu daudzums — atmiruši un atmirstoši koki, izzūd mežaudzes, kuru struktūru veido dažādu sugu, izmēru un vecuma koku sajaukums un kurām raksturīgs noturīgs mikroklimats. Veci dabiskie meži ir dzīvotne daudzām apdraudētām sugām, īpaši sūnām, ķērpjiem, sēnēm un bezmugurkaulniekiem (galvenokārt vabolēm). Daļa no mūsdienu vecajiem dabiskajiem mežiem ir cilvēka ietekmēti, tomēr tajos saglabājušās daudzas dabisko mežu īpašības. Saistībā ar dabisko meža ugunsgrēku lomu boreālajā reģionā tajos bijušas sastopamas arī jaunākas dabiskas šo mežu attīstības stadijas pēc ugunsgrēkiem. Mūsdienās šādas situācijas ir retas, jo notiek efektīva mežu aizsardzība no ugunsgrēkiem. Deguši meži ir ļoti nozīmīga dzīvotne daudzām apdraudētajām sugām. Tipiskā nodegušā dabiskā mežā parasti ir liels apjoms mirušas degušās koksnes un dažādā biezībā saglabājušies dzīvie koki, kas ir labi apstākļi, lai notiktu meža dabiska atjaunošanās. Šā meža veģetācijas raksturs boreālajā reģionā variē atkarībā no tā, vai tas atrodas dienvidu vai ziemeļu daļā u.tml.