33. Article — šobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz minimālo

ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un kritērijus. Sociālās drošības likuma 2.2 panta otrā un trešā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2023. gada 30. jūnijam, noteica minimālo ienākumu sliekšņa zemāko robežu - 109 euro -, kā arī tā pārskatīšanas kārtību - ne retāk kā reizi trijos gados. Savukārt Sociālās drošības likuma 2.2 panta otrā un trešā daļa šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa zemāko robežu - 20 procenti no ienākumu mediānas -, kā arī šā sliekšņa pārskatīšanas kārtību - katru gadu 1. janvārī, ņemot vērā ienākumu mediānu. Satversmes tiesa secina: lai arī likumdevējs apstrīdētās normas ir grozījis, tās paredzēja un joprojām paredz kārtību, kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis. Tādējādi gan sākotnēji apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās normas regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības. Satversmes tiesa ņem vērā, ka tā jau iepriekš ir vērtējusi, vai minimālo ienākumu slieksnis un vidējo ienākumu līmenis, pēc kura ģimeni vai personu var atzīt par trūcīgu, atbilst Satversmes 1. un 109. pantam un atzinusi, ka minimālo ienākumu līmeņa noteikšana ir saistīta ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 20. punktu). Minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un skar būtiskas sabiedrības intereses. Līdz ar to tiesvedība lietā nav izbeidzama. 9.2. Lai arī jaunajās apstrīdētajās normās minimālo ienākumu slieksnis naudas izteiksmē ir aizstāts ar tā noteikšanas metodi, tās pēc būtības turpina regulēt šā sliekšņa noteikšanas kārtību. Iepriekš minimālo ienākumu slieksnis naudas izteiksmē bija noteikts Sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmajā daļā, savukārt šobrīd šā sliekšņa noteikšanas metode un kritēriji ir ietverti minētā likuma 33. panta pirmajā un otrajā daļā. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs uztur prasījumu arī par sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un izskatāmās lietas sociālo nozīmi cilvēka cieņas aizsardzībā, vienlaikus ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nepieciešams izvērtēt arī sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu satversmību. 10. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt vairāku tiesību normu atbilstību vairākām Satversmes normām. 10.1. Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 13. punktu). Tā kā gan sākotnēji apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās normas regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības, Satversmes tiesa sākotnēji apstrīdēto normu un jauno apstrīdēto normu satversmību izvērtēs vienlaicīgi. 10.2. Ja vienlaikus tiek apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav ievērojis sociāli atbildīgas valsts principu kopsakarā ar Satversmes 109. pantā garantētajām pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja sniegtos argumentus un lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētajās normās ietvertā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība ir vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību un atbilst sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. 11. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka cilvēka cieņa ir Latvijas - neatkarīgas un demokrātiskas tiesiskas valsts - konstitucionāla vērtība. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, mazināt sabiedrībā sociālās atšķirības, sekmēt sociālo iekļaušanu un katrai iedzīvotāju grupai sniegt iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējības aspektā. Likumdevējam ir pienākums izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.1. punktu un 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 15.1. punktu). Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam nodrošinātu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Satversmes 109. pants ietver tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. punktu). Ar sociālo nodrošinājumu ir saprotami dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, arī sociālā palīdzība (sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punkts). Sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas ir nepieciešams elementārai izdzīvošanai, kā arī nodrošināt ikvienam iespējas izmantot tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienam nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.3. punktu). Tomēr sociāli atbildīgas valsts princips neizslēdz ikvienas personas pienākumu, cik vien tas ir saprātīgi sagaidāms tās spēju robežās, rūpēties pašai par sevi un saviem tuviniekiem un nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Ja pati persona to nespēj, tad valstij ir pienākums sniegt sociālo palīdzību uz sabiedrības solidaritātes pamata. Arī Satversmes ievadā kā viena no konstitucionālām vērtībām minēta saliedēta sabiedrība, kuras pamatu veido arī solidaritāte, taisnīgums, godīgums un darba tikums. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm. Līdz ar to Satversmes 1. un