18. Article

Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka karavīri atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar valsts pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem. Savukārt Saeima norāda, ka karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos ar minētajām personu grupām. Satversmes tiesa pārbaudīs, vai karavīri atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar katru atsevišķo no pieteikumā identificētajām personu grupām. 18.1. Pieteikumā norādīts, ka viena no personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar karavīriem, ir valsts pārvaldes darbinieki, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku darbinieki. Savukārt Saeima norāda: tā kā karavīrs pilda valsts dienestu, karavīri nav salīdzināmi ar personām, kuru darba tiesiskās attiecības nodibinātas uz darba līguma pamata. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka valsts dienests būtiski atšķiras no darba tiesiskajām attiecībām, kas dibinātas uz darba līguma pamata. Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Tādēļ nodarbinātība valsts dienestā no nodarbinātības uz darba līguma pamata atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa. Personas valsts dienestā atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑41‑01 11.1. punktu). Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos ar valsts pārvaldes darbiniekiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā. 18.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar karavīriem vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas arī valsts dienestā nodarbinātie, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, piemēram, ierēdņi. Savukārt Saeima uzskata, ka katrs valsts dienesta veids ir atšķirīgs. Lai arī valsts dienesta attiecībām ir kopīgas iezīmes, katrā valsts dienesta veidā nodarbinātie veic atšķirīgus uzdevumus. Militārais dienests principiāli atšķiras no jebkura cita valsts dienesta veida (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 14. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021‑11‑01 11.2.1. punktu). Militārā dienesta attiecību būtiskākā atšķirība no citiem valsts dienesta veidiem ir to pamatā esošās valsts imperatīvās militārās intereses, kas vērstas uz valsts pastāvēšanas un suverenitātes nodrošināšanu (sk. Senāta 2012. gada 6. februāra sprieduma lietā SKA‑81/2012 (A420567210) 12. punktu). Militārais dienests no karavīra prasa pakļaušanos stingrai militārajai disciplīnai, spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem, īpašas prasmes un fizisko sagatavotību. Karavīra darbs militārajā dienestā ir saistīts ar augstas pakāpes risku veselībai un dzīvībai. Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos ar citā valsts dienesta veidā nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā. 18.3. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar karavīriem vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas arī zemessargi. Zemessargi esot militāri apbruņota sabiedrības daļa, kas kopā ar karavīriem veidojot Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu. Savukārt Saeima uzskata, ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo zemessargi nepilda aktīvo dienestu un ar valsts aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē iesaistās tikai no pamatnodarbošanās brīvajā laikā. Karavīri un zemessargi ietilpst Nacionālo bruņoto spēku sastāvā un ir apbruņota tautas daļa (sk. Nacionālo bruņoto spēku likuma 1. pantu, 3. panta pirmo daļu un 5. panta otro daļu). Profesionālā dienesta un Zemessardzes mērķis ir valsts aizsardzības nodrošināšana. Karavīrs un zemessargs, uzsākot dienestu, zvēr sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību (sk. Militārā dienesta likuma 4. panta pirmo daļu un Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 5. panta pirmo daļu). Tomēr vairākas kopīgas pazīmes pašas par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑14‑03 17.2. punktu). Tādēļ, lai pārbaudītu, vai karavīri un zemessargi atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, Satversmes tiesa izvērtēs, kādi ir profesionālā dienesta un dienesta Zemessardzē uzdevumi. Profesionālais dienests ir pilna laika darbs valsts aizsardzības nodrošināšanā. Karavīram ir aizliegts savienot militārā dienesta pildīšanu ar citu amatu vai darbu, kas nav atļauts ar likumu. Profesionālā dienesta karavīrs aktīvā dienesta laikā saņem atlīdzību - mēnešalgu (sk. Militārā dienesta likuma 12. panta pirmo daļu, 15. panta pirmās daļas 2. punktu un 48. panta pirmo daļu un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 9. pantu). Karavīrs atrodas īpašā valsts pakļautībā. Karavīrs vienmēr atrodas dienesta gatavībā, un karavīra dienesta dienas ilgums ir atkarīgs no dienesta nepieciešamības (sk. Aizsardzības ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 88. lp.). Profesionālā dienesta līgumu nevar izbeigt pirms termiņa pēc karavīra iniciatīvas. To var izbeigt tikai pusēm par to vienojoties vai pēc vadības iniciatīvas (sk. Militārā dienesta likuma 43. panta pirmo un otro daļu). Atbilstoši Nacionālo bruņoto spēku komandiera pavēlei karavīram dienesta uzdevumu izpildei ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Karavīri arī iesaistās Nacionālo bruņoto spēku vadībā, ieņemot augstākos amatus, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku komandiera un Zemessardzes komandiera amatus (sk. Ministru kabineta 2010. gada 17. augusta noteikumus Nr. 775 "Noteikumi par karavīru un zemessargu augstāko virsnieku dienesta pakāpēm atbilstošajiem amatiem"). Savukārt Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā. Dienests Zemessardzē nav aktīvais dienests, un zemessargi to pilda brīvajā laikā. Zemessargu iesaista Zemessardzes uzdevumu izpildē un apmācībā no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā līdz 30 dienām gadā, izņemot likumā noteiktos gadījumus, kad zemessargs var tikt iesaistīts ilgāk. Zemessargs var izbeigt līgumu par dienestu Zemessardzē pēc savas iniciatīvas (sk. Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 2. un 6. pantu un 29. panta pirmās daļas 1. punktu). Tādējādi profesionālā dienesta uzdevums ir veidot to Nacionālo bruņoto spēku daļu, kurā dienests ir pilna laika darbs, karavīrs vienmēr ir dienesta gatavībā un var piedalīties Nacionālo bruņoto spēku vadībā. Savukārt dienesta Zemessardzē uzdevums ir iesaistīt valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā plašāku Latvijas pilsoņu loku, kuri ar to nodarbojas savā brīvajā laikā. Tas ir viens no veidiem, kā Latvijas pilsoņi var līdzdarboties tiem Satversmes ievadā norādītā pienākuma - aizsargāt savu valsti - izpildē. Ņemot vērā karavīru un zemessargu atšķirīgo lomu valsts aizsardzības nodrošināšanā, atšķiras arī atbildības un militāro prasmju līmenis - karavīram tas ir augstāks nekā zemessargam (sk. Dr. sc. pol. Noras Vanagas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 128. lp.). Tādēļ karavīra un zemessarga iesaiste Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildē un pildītā dienesta intensitāte ir atšķirīga. Līdz ar to karavīri un zemessargi atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. 18.4. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka karavīri atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos arī ar rezerves karavīriem. Savukārt, pēc Saeimas ieskata, rezerves karavīri pilda tikai tādus pienākumus, lai vajadzības gadījumā viņus varētu iesaukt aktīvajā dienestā. Rezerves karavīri pilda dienestu Nacionālo bruņoto spēku rezervē, kas ietilpst Nacionālo bruņoto spēku sastāvā (sk. Nacionālo bruņoto spēku likuma 3. panta pirmo daļu un Militārā dienesta likuma 2. panta 7. punktu). Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka karavīri un rezerves karavīri atrastos vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Rezerves karavīru kopumā ieskaita, piemēram, karavīrus, kuri atvaļināti no profesionālā dienesta, ja viņi sekmīgi apguvuši kareivja pamatapmācības kursu individuālās apmācības līmenī un nav noņemti no militārā dienesta uzskaites vai nav uzņemti Zemessardzē. Rezerves karavīram ir pienākums ierasties uz militārajām mācībām, medicīnisko pārbaudi, saglabāt un pilnveidot aktīvā dienesta laikā noteiktai militārai specialitātei nepieciešamās kaujas zinības, iemaņas un sagatavotību, kā arī mobilizācijas gadījumā izpildīt Nacionālo bruņoto spēku rezerves uzskaites struktūrvienības izsniegtajā pavēstē noteikto. Lai arī rezerves karavīrs militāro mācību laikā pilda aktīvo dienestu un viņam ir karavīra statuss, militāro mācību norise ir ierobežota laikā. Piemēram, kareivju sastāva rezerves karavīru iesauc militārajās mācībās kopumā līdz sešiem mēnešiem, viena gada laikā - līdz 30 dienām. Intervāls starp kārtējām militārajām mācībām, kurās iesaista rezerves karavīru, nav mazāks par četriem gadiem (sk. Militārā dienesta likuma 2. panta 7. punktu, 63. panta otro daļu, 65. panta otro daļu un 66. panta otro, trešo un ceturto daļu). Tādējādi rezerves karavīra pienākumi ir saistīti ar to, lai tiktu nodrošināta viņa gatavība nepieciešamības gadījumā piedalīties valsts aizsardzībā, turpretim karavīram valsts aizsardzības nodrošināšana ir pilna laika darbs. Līdz ar to karavīri un rezerves karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesa secina, ka pieteikumā identificētās personu grupas attiecībā uz dalību politiskajā partijā nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā. Tātad apstrīdētās normas, ciktāl tās aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Militārā dienesta likuma 10. panta otro daļu un 15. panta pirmās daļas 1. punktu, ciktāl šīs normas aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš