2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - persona L (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Militārā dienesta likuma 10. panta otrā daļa un 15. panta pirmās daļas 1. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) pārkāpj Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu un tai ierobežo Satversmes 102. pantā ietvertās tiesības apvienoties politiskajās partijās. Pieteikuma iesniedzēja ir profesionālā militārā dienesta karavīrs. Apstrīdētās normas Pieteikuma iesniedzējai aizliedzot aizstāvēt savus uzskatus par vakcināciju pret Covid‑19, apvienojoties ar citām personām politiskajā partijā. Apstrīdētās normas pārkāpjot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo aizliegums apvienoties politiskajās partijās neesot noteikts valsts pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem. Arī zemessargi un rezerves karavīri esot apbruņotas sabiedrības daļas, arī viņiem esot noteikta loma kaujas uzdevumu izpildē, un viņi nereti dienējot vienībās kopā ar karavīriem. Tāpat arī ierēdņiem un darbiniekiem esot būtiska ietekme uz stratēģiskiem, operacionāliem un taktiskiem lēmumiem. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, atšķirīgā attieksme noteikta tādā likumdošanas procesā, kas neatbilst labas likumdošanas principam. Likumdevējs neesot vērtējis atšķirīgās attieksmes nepieciešamību. Apstrīdētajās normās noteiktais aizliegums apvienoties politiskajās partijās esot radies laikā, kad vēl neesot pastāvējuši Nacionālie bruņotie spēki, taču mūsdienās šāds ierobežojums vairs neesot attaisnojams, jo katrs indivīds varot būt politiski aktīvs. Lai politiskās partijas būtu sabiedrībā atzītas un stipras, neesot pamata kādai sabiedrības grupai liegt iespēju tajās darboties. Apstrīdētās normas nesasniedzot mērķi novērst valdībai naidīgu bruņotu grupējumu vai ideoloģiju iespaida riskus, jo Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvā skaitliski vislielāko daļu veidojot zemessargi, kuri drīkstot būt politisko partiju biedri. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 102. pantā ietvertajām tiesībām apvienoties politiskajās partijās. Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis varētu būt karavīra politiskā neitralitāte, taču to varot panākt ar karavīra pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, likumdevējs varot karavīriem noteikt tādu pašu pamattiesību ierobežojumu kā zemessargiem - tiesības būt par politiskas partijas biedru ierobežot ar aizliegumu aģitēt vai citādi īstenot politisko darbību dienesta vietā. Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzējai nodarīto kaitējumu. Tas, ka persona ir karavīrs, uzreiz nenozīmējot, ka tā varētu ietekmēt politiskos procesus.