6. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos šā panta pirmās daļas 1.-5. punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11.2. punktu). Konstitucionālās sūdzības gadījumā strīda esība nozīmē to, ka personas pamattiesību aizskārums joprojām nav novērsts. Ja iestājušies tādi apstākļi, kas norāda, ka strīds pēc būtības ir atrisināts un tādējādi ir zudusi konkrētās personas pamattiesību aizsardzības vajadzība, Satversmes tiesa, respektējot procesa ekonomijas principu, var izbeigt tiesvedību lietā. 6.1. Spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināts, ka nav nepieciešams vērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. pantam, jo minētais likuma pants jau tika atzīts par neatbilstošu citiem Satversmes pantiem. Pieteikumos lietā Nr. 2023-03-01 arī ir ietverts prasījums izvērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās norādītie faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi lietā Nr. 2022-02-01 izvērtētajiem faktiskajiem apstākļiem un juridiskajam pamatojumam par Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas satversmību. Proti, Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši jaunus argumentus, kuri jau nebūtu izvērtēti spriedumā lietā Nr. 2022-02-01. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēji nav izteikuši tādus argumentus un arī no lietas materiāliem nav konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz nepieciešamību vērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda prakse, kad, pastāvot līdzīgiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, Satversmes tiesa vairākkārt izlemtu vienu un to pašu jautājumu. Līdz ar to par prasījumu izvērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam tiesvedības turpināšana lietā nav nepieciešama. 6.2. Tomēr prasījumu konstitucionālās sūdzības gadījumā veido ne tikai lūgums attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet to var veidot arī lūgums par normas spēkā esību attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sal. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 15. punkts). Pieteikumu iesniedzēji lūguši atzīt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otro daļu par spēkā neesošu jau no viņu pamattiesību aizskāruma brīža. Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē šis Pieteikumu iesniedzēju lūgums. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums gadījumos, kad lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, ir pēc iespējas novērst pamattiesību aizskārumu. Turklāt, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē ne tikai attiecībā uz to personu, kuras pamattiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01 17. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 jau ir izteikusi apsvērumus par to, kādēļ Spēkā stāšanās likuma 38. panta otro daļu nevar atzīt par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tātad Satversmes tiesa ir izlēmusi arī jautājumu par brīdi, no kura šī norma zaudē spēku. Līdz ar to arī šajā prasījuma daļā tiesvedība lietā nav turpināma un pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai. 6.3. Vērtējot Spēkā stāšanās likuma 42. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināja, ka minētā norma neregulē personas tiesības atsākt tiesvedību konkrētajā lietā pēc tam, kad šajā lietā ir pieņemts un stājies spēkā tiesas spriedums, vai jaunas tiesvedības uzsākšanu par to pašu tiesību jautājumu, kā arī neparedz tiesas spriedumu atcelšanu. Šī norma noteic vienīgi zemes lietošanas tiesību regulējuma tūlītējo spēku laikā. Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma 42. panta trešajā daļā noteiktais tiesiskais regulējums neietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā res judicata principa tvērumā un neskar Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 1. pantā un 92. panta pirmajā teikumā to kopsakarā (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 25.1. punktu). Tādējādi tiesvedības turpināšana arī prasījuma daļā par Spēkā stāšanās likums 42. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam nav iespējama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. un 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2023-03-01 "Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 38. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 42. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš