2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Senāts - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Senāta izskatīšanā esot administratīvā lieta, kas ierosināta pēc pieteikuma par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirta valsts vecuma pensija. Pieteicējai esot Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais apdrošināšanas stāžs, un viņa esot sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu. Tomēr, pamatojoties uz apstrīdēto normu, pieteicējai esot atteikta valsts vecuma pensijas piešķiršana, jo pensijas pieprasīšanas brīdī viņas pastāvīgā dzīvesvieta neesot bijusi Latvijas teritorijā. Senāts neapšauba to, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā tiktu īstenotas, kā arī ir vispār nodrošinājis šo tiesību īstenošanu vismaz minimālā apmērā. Tomēr, pieņemot apstrīdēto normu, neesot ievērots Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips, jo personai, kura citādi kvalificējas valsts vecuma pensijas saņemšanai, tiesības uz to tiek liegtas tikai tāpēc, ka tā pensijas pieprasīšanas brīdī nedzīvo Latvijas teritorijā. Tādēļ apstrīdētā norma esot pretrunā arī ar Satversmes 109. pantu. Pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties: 1) personas, kuras vispār kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai, bet kuru pastāvīgā dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas (piešķiršanas) brīdī ir ārvalstīs, un 2) personas, kuras vispār kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai, bet pēc pensijas pieprasīšanas (piešķiršanas) izbrauc uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Abas minētās personu grupas vienojot tas, ka visas šīs personas vispār kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai un ka tās kādā brīdī izbrauc no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Senāts nekonstatē, ka pastāvētu kādi būtiski apsvērumi, kuru dēļ minētās personu grupas tomēr būtu atšķiramas un savstarpēji nesalīdzināmas. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Proti, personām, kuras ir izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pirms Latvijas vecuma pensijas pieprasīšanas un piešķiršanas, tiekot liegtas tiesības uz vecuma pensijas saņemšanu, savukārt personām, kuras ir pieprasījušas pensiju brīdī, kad to pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijas teritorijā, bet pēc tam izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, nekādi ierobežojumi attiecībā uz vecuma pensijas saņemšanu neesot paredzēti. Senāts neapšauba to, ka atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Vispār Senāts pieļauj, ka apstrīdētās normas mērķis varētu būt sabiedrības labklājības aizsardzība, taču neesot saskatāms tāds leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas vispār kvalificējas valsts vecuma pensijas saņemšanai, bet ir izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā no brīža, kad tās izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, - pirms vai pēc Latvijas pensijas pieprasīšanas un piešķiršanas. Turklāt arī Labklājības ministrija neesot pamatojusi ar apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes nepieciešamību. Pieņemot, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu sociālā nodrošinājuma administrēšanas sistēmu un budžeta līdzekļu tērēšanu tikai šim mērķim, tādējādi sekmējot visas sabiedrības labklājību, varētu atzīt, ka izraudzītais līdzeklis ir piemērots šā mērķa sasniegšanai. Proti, tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts vecuma pensiju var pieprasīt tikai Latvijā dzīvojošas personas, vispār varot atvieglot konkrētā sociālā nodrošinājuma pakalpojuma - vecuma pensijas - administrēšanu un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma kontroli. Tomēr pastāvot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētās normas leģitīmo mērķi - nodrošināt efektīvu sociālā nodrošinājuma administrēšanas sistēmu un budžeta līdzekļu tērēšanu tikai šim mērķim - var sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, vienlaikus nodrošinot personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Proti, jau pastāvot un efektīvi darbojoties mehānismi valsts vecuma pensiju piešķiršanai Eiropas Savienības tiesību ietvaros un uz noslēgto starpvalstu līgumu pamata. Turklāt pastāvot arī mehānismi valsts vecuma pensiju piešķiršanai un izmaksai uz jebkuru citu valsti, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm, ko regulē Eiropas Savienības tiesības sociālās drošības jomā, un nav arī tāda valsts, ar kuru Latvijai būtu noslēgts sadarbības līgums šajā jomā. Minētie mehānismi šobrīd tiekot piemēroti gadījumos, kad persona izbraukusi uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pēc pensijas pieprasīšanas. Neesot saskatāms pamats tam, kāpēc minētie mehānismi nevarētu tikt izmantoti arī tādā gadījumā, kad persona jau pensijas pieprasīšanas brīdī atrodas ārvalstī. Lai gan, piešķirot pensiju, kas izmaksājama uz jebkuru ārvalsti, var būt nepieciešams nodrošināt papildu kontroles pasākumus, tomēr tas pats par sevi nenozīmējot, ka tādēļ šāda kārtība būtu neefektīva vai prasītu nesamērīgus resursus. Turklāt esot iespējams attiecīgo regulējumu veidot, uzliekot lielāku līdzdarbības pienākumu tieši pašai personai. Labums, ko sabiedrība varētu iegūt ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes dēļ, neesot samērīgs ar zaudējumu, kas jāpacieš personai, kurai tiesības uz valsts vecuma pensijas saņemšanu tiek liegtas tikai tāpēc vien, ka tā izbraukusi uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pirms tam, kad izpildījušies likumā "Par valsts pensijām" noteiktie pensijas pieprasīšanas kritēriji. Proti, neesot objektīva un saprātīga pamata personai, kura ir piedalījusies sociālās apdrošināšanas sistēmā, tostarp veicot sociālās iemaksas, liegt tiesības uz valsts vecuma pensiju, kas tai pienāktos un tiktu arī piešķirta tādā gadījumā, ja tā būtu palikusi dzīvot Latvijā vai izbraukusi no Latvijas pēc tam, kad tai pensija piešķirta.