20. Article

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka no finanšu autonomijas principa izrietot pašvaldības tiesības rīkoties ar tās mantu un gūt ieņēmumus no šīs mantas apsaimniekošanas. Ar apstrīdētajām normām noteiktais pienākums kapitālsabiedrības valdījumā nodot arī tādus pašvaldības īpašumus, kuri nav tieši saistīti ar ostas darbību, bet tiek izmantoti galvenokārt pašvaldības saimnieciskajai darbībai un citiem mērķiem, neesot samērīgs, jo šie īpašumi esot nepieciešami pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Saeima uzskata, ka atvasinātai publisko tiesību juridiskajai personai ir sava autonomā kompetence, kas nošķirama no pašvaldības kompetences. Tas esot attiecināms arī uz šo subjektu valdījumā nodoto mantu. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai Rīgas brīvostas pārvalde un Ventspils brīvostas pārvalde bijušas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas un neesot atradušās ne pašvaldības funkcionālajā padotībā, ne arī tās institucionālajā sistēmā. Savukārt Mg. iur. A. Kovaļevska uzsver, ka pašvaldības esība prasa, lai valsts pašvaldībai kā subjektam nodrošinātu zināmu tiesībspēju. Ar apstrīdētajām normām esot ietekmēta pašvaldības iespēja gūt ieņēmumus no konkrētiem īpašumiem, un tas būtu jāvērtē no pašvaldības principa izrietošā finanšu autonomijas principa ievērošanas aspektā, proti, būtu jāapsver, vai ir saskatāmi kādi saprātīgi iemesli un Satversmē nostiprinātas vērtības, kuru dēļ šāds regulējums ir noteikts, un vai tas nav pārmērīgs. Taču, pēc biedrības "Latvijas Lielo pilsētu asociācija" pārstāvja ieskata, pašvaldības īpašums primāri tiekot lietots pašvaldības iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai un pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Ostu pilsētās pašvaldības ekonomiskās intereses sakrītot ar ostas interesēm, tāpēc ostas teritorijā iekļautie pašvaldības īpašumi būtu saglabājami tās valdījumā, lai pašvaldība varētu īstenot savas autonomās kompetences un vienlaikus baudīt brīvostas ekonomiskās zonas priekšrocības. 20.1. Apstrīdētais Ostu likuma 4. panta trešās daļas 1. punkts noteic, ka attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā atrodas valsts un pašvaldības zeme un akvatorija. No lietas materiāliem izriet, ka pašvaldībai ostas teritorijā piederošā zeme, pamatojoties uz noslēgto vienošanos, kopš 2004. gada no Ventspils brīvostas pārvaldes valdījuma ir nodota atpakaļ pašvaldības valdījumā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 101. lp., 5. sēj. 18. lp. un 2023. gada 13. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 13. lp.). Ventspils pašvaldības dome pašvaldības tiesību aizskārumu saskata tai apstāklī, ka ar apstrīdētajām normām pašvaldībai liegtas valdījuma tiesības uz tai piederošo zemi, kas atrodas Ventspils ostas teritorijā un atbilst 42 procentiem no pilsētas administratīvās teritorijas kopējās platības. Lielākā daļa no Ventspils brīvostas teritorijā iekļautās pašvaldības zemes neesot bijusi nepieciešama ostas funkciju veikšanai. Kaut arī pašvaldībai bijušas tiesības ierosināt pārskatīt Ventspils brīvostas teritoriju un lūgt no tās izslēgt zemi, kas nav nepieciešama ostas funkciju veikšanai, pašvaldība neesot bijusi ieinteresēta Ventspils brīvostas teritorijas samazināšanā. No tiesas sēdē Ventspils pašvaldības domes sniegtajiem paskaidrojumiem konstatējams, ka Ventspils brīvostas teritorijā iekļauto pilsētas administratīvās teritorijas platību Ventspils pašvaldības dome saista ar tās pienākumu nodrošināt autonomo kompetenču īstenošanu pilsētas teritorijā, jo tajā, galvenokārt sekmējot saimniecisko darbību, esot gūti ieņēmumi no komersantu saimnieciskās darbības, nodevām un maksas pakalpojumiem. Tādējādi ar apstrīdētajām normām pašvaldībai esot atņemts tās pastāvīgais ieņēmumu avots. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka brīvostas teritorijā esošā zeme ir nepieciešama, lai nodrošinātu valstij un sabiedrībai svarīgas intereses tautsaimniecības jomā. Tāpēc īpašuma tiesiskās attiecības ostas teritorijā ir saistāmas ar to funkciju izpildi, kuras raksturīgas ostām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 15.1. punktu). Jautājumā par ostu teritorijā iekļaujamās zemes izmantošanas mērķiem Satversmes tiesa ir norādījusi, ka par ostas teritoriju var noteikt vienīgi tādu teritoriju, kura perspektīvā ir attīstāma ostas vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 18. punktu). Arī tiesību normu piemērošanas procesā Senāts, interpretējot ostu tiesisko regulējumu, ir atzinis: ja attiecīgā teritorija nav nepieciešama ostas darbībai un var tikt izmantota citiem mērķiem, tā nebūtu iekļaujama ostas teritorijā (sk. Senāta 2012. gada 8. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-460/2012 (A42854209) 9. punktu). Manta publiskai personai nepieciešama valsts pārvaldes funkciju veikšanai. Likumdevēja mērķis, nododot ostu pārvaldēm valdījumā zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Jau sākotnēji Ostu likums noteica, ka pašvaldības zemi un akvatoriju nodod valdījumā ostas pārvaldei ar attiecīgās pilsētas domes vai pagasta padomes lēmumu (sk. sākotnējo Ostu likuma 4. panta trešās daļas redakciju). Ostu likumā noteiktais pienākums nodot ostu pārvaldēm ostu zemi, akvatoriju, piestātnes un kopējās hidrotehniskās būves bija jāveic līdz 1994. gada 1. oktobrim (sk. Ostu likuma pārejas noteikumu 5. punktu 17.04.1996. likuma redakcijā). Tādējādi Ostu likumā noteiktais regulējums par zemes nodošanu ostas pārvaldes valdījumā ir saglabājies nemainīgs kopš Ostu likuma pieņemšanas brīža. Vēsturiski no Ostu likuma regulējuma nav atvasināms likumdevēja mērķis garantēt pašvaldībai, kuras zeme atrodas ostas teritorijā, tiesības gūt ieņēmumus no saimnieciskās darbības. Lielo Latvijas ostu galvenie darbības virzieni ir saistīti ar valsts noteikto ostu politiku. Šo ostu attīstības mērķi ir pakārtoti valsts kopējam labumam, nevis atsevišķas pašvaldības interesēm. Lai arī viens no Ventspils brīvostas teritorijas izveides mērķiem ir veicināt ražošanas un pakalpojumu attīstību, kā arī jaunu darba vietu radīšanu, tomēr tas nav interpretējams tādējādi, ka šajā teritorijā piemērotais nodokļu atvieglojumu režīms būtu ekonomiskais pamats konkrētās pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Ventspils brīvostas darbības principu un pārvaldes kārtības noteikšanas primārais mērķis ir veicināt Latvijas līdzdalību starptautiskajā tirdzniecībā un investīciju piesaisti. Tiesības izmantot brīvostas teritorijas režīmu nav saprotamas tādējādi, ka Ministru kabinets ostas robežas noteiktu atbilstoši tās vietējās pašvaldības saimnieciskajām interesēm, kuras administratīvajā teritorijā ir osta. Šāda tiesību normu interpretācija būtu pretrunā ar brīvostas darbības mērķi. Turklāt, ņemot vērā Ostu likumā ostu pārvaldēm noteiktās funkcijas, tieši ostu pārvaldēm ir jāveicina uzņēmējdarbības attīstība visā ostas teritorijā, radot labvēlīgus apstākļus saimnieciskās darbības veikšanai un attīstot tai nepieciešamo infrastruktūru. Līdz ar to finanšu resursi, kas vēsturiski izveidojušies Ventspils pašvaldības domes noslēgtās vienošanās rezultātā, nav uzskatāmi par tādiem ar likumu noteiktiem finansējuma avotiem, kuri nodoti pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. 20.2. Apstrīdētais Ostu likuma 4. panta trešās daļas 3. punkts citstarp noteic, ka attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā ir ostas kopējās hidrotehniskās būves, kuģuceļi un pašvaldības īpašumā esošās piestātnes. Pēc Ventspils pašvaldības domes ieskata, ar apstrīdētajām normām esot ierobežotas tās tiesības gūt ieņēmumus no savā īpašumā esošajām piestātnēm un būvēm, kas iznomātas ostas pārvaldei. No kuģu piestātņu nomas maksas gūtie ieņēmumi veidojot pašvaldības budžeta daļu, kas nepieciešama autonomo kompetenču īstenošanai. Satversmes tiesa konstatē, ka arī sākotnējā Ostu likuma 4. panta redakcijā bija ietverts tāds vispārējs regulējums, ka ostas kopējās hidrotehniskās būves, ieskaitot piestātnes, ir attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā. Šāds regulējums tika attiecināts arī uz Rīgas ostu un Ventspils ostu. Arī Satiksmes ministrija 2022. gada 14. jūlija sarakstē ar Ventspils valstspilsētas pašvaldības domi ir aicinājusi to pildīt Ostu likumā noteikto pienākumu un nodot pašvaldības īpašumā esošās piestātnes, vienlaikus skaidrojot, ka akciju sabiedrībai "Ventas osta" ir svarīgi iegūt valdījumā tādu ostas teritorijā esošu pašvaldībai piederošu mantu, kas nepieciešama, lai tā varētu pilnā mērā nodrošināt Ostu likumā noteikto funkciju izpildi. Ventspils pašvaldības dome nav sniegusi skaidrojumu tam, uz kāda tiesiska pamata tā kopš 1994. gada nav pildījusi Ostu likuma 4. pantā noteikto pienākumu nodot ostas pārvaldei pašvaldības īpašumā esošās Ventspils ostas piestātnes. Faktiskā situācija, kurā Ventspils ostas kopējās hidrotehniskās būves, ieskaitot piestātnes, ir saglabātas pašvaldības valdījumā, nedod Ventspils pašvaldībai tiesisku pamatu uzskatīt, ka piestātnes, kas nepieciešamas ostas funkciju veikšanai, būtu saglabājamas pašvaldības valdījumā un izmantojamas kā finansējuma avots pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Līdz ar to Ostu likumā nebija paredzētas pašvaldības tiesības ostas funkciju izpildei nepieciešamo infrastruktūru un būves, ieskaitot piestātnes, izmantot kā ar likumu noteiktu finansējuma avotu pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. 20.3. Apstrīdētajā Ostu likuma 4. panta piektajā daļā citstarp ir paredzētas ostas pārvaldes tiesības tās valdījumā esošo pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu iznomāt, izīrēt, piešķirt par to apbūves tiesību un apgrūtināt ar lietu tiesībām. Tāpat ostas pārvaldei ir piešķirtas tiesības būvēt uz tās valdījumā esošās pašvaldībai piederošās zemes ostas darbībai nepieciešamās ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus. Savukārt pašvaldība tai piederošo ostas teritorijā esošo nekustamo īpašumu drīkst atsavināt tikai valstij bez atlīdzības vai ieguldīt Ventspils brīvostas pārvaldīšanai izveidotās kapitālsabiedrības pamatkapitālā (sk. Ostu likuma 4. panta devīto daļu un Ventspils brīvostas likuma 4. panta pirmo daļu). Ventspils pašvaldības dome uzskata, ka, nododot valdījumā ostas pārvaldei tādu ostas teritorijā esošu nekustamo īpašumu, kas līdz apstrīdēto normu pieņemšanai atradās pašvaldības valdījumā, tikšot ierobežota pašvaldības rīcība ar tās mantu. Savukārt ar apstrīdētajām normām noteiktais liegums gūt ienākumus no nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumiem pārkāpjot pašvaldības finanšu autonomijas principu. Nosakot pašvaldībai aizliegumu atsavināt savu nekustamo īpašumu nevienam citam kā vien valstij, likumā esot jāparedz taisnīga atlīdzība. Kā secināts šā sprieduma 20.1. punktā, Ostu likumā jau tā sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka zeme, kas atrodas ostas teritorijā, ir ostas pārvaldes valdījumā. Pašvaldībai gan bija saglabātas īpašuma tiesības uz konkrētajiem nekustamajiem īpašumiem, tomēr tās rīcība ar tiem bija ierobežota, jo tieši ostas pārvaldei bija tiesības slēgt nomas līgumus, apgrūtināt šos īpašumus ar lietu tiesībām u. c. Tāpat ostas pārvaldei bija nodota kompetence īstenot ar ostas teritorijas apsaimniekošanu saistītās funkcijas. Tāpēc kopš Ostu likuma pieņemšanas 1994. gadā pašvaldības rīcības brīvība attiecībā uz ostas pārvaldes valdījumā esošiem īpašumiem bija ierobežota. Attiecībā uz pašvaldības tiesībām gūt ieņēmumus no nekustamajiem īpašumiem, kas atrodas ostas teritorijā, bet neatrodas ostas pārvaldes valdījumā, nepieciešams ņemt vērā, ka viens no likumdevēja mērķiem, nododot ostas pārvaldes valdījumā zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka ostas teritorijā tās vienīgais un likumiskais pārvaldnieks lemj par rīcību ar tā valdījumā esošo mantu. Ventspils pašvaldības noslēgtās vienošanās rezultātā vēsturiski izveidojusies situācija, kad uz ostas teritorijā esošās zemes atrodas pašvaldībai un privātpersonām piederošas būves, neietekmē likumā noteiktos ostas teritorijas izveides mērķus. Proti, nav pamata ostas teritorijā iekļaut tādus īpašumus, kas nav nepieciešami ostas funkciju veikšanai. Savukārt to nekustamo īpašumu pārvaldīšana, kuri tiek izmantoti ostas funkcijām raksturīgās komercdarbības jomās, kas citstarp paredz nomas līgumu slēgšanu un citus civiltiesiskus darījumus ar komersantiem, ir Ostu likumā noteikta ostas pārvaldnieka, nevis pašvaldības funkcija. Turklāt arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas attiecībā uz ostas teritorijā iekļauto pašvaldībai piederošo zemi Ostu likums paredzēja, ka no ostas pārvaldes valdījuma tiesībām var izslēgt tādu pašvaldībai piederošu neapbūvētu zemi, kura nepieciešama pašvaldības funkciju īstenošanai. Tāpat nav pamata atzīt, ka no ostas pārvaldes valdījuma nevarētu izslēgt pašvaldībai piederošu apbūvētu zemi, uz kuras esošā ēka ir nepieciešama pašvaldības funkciju izpildei. Tādējādi no Ostu likuma mērķa un apstrīdētajām normām izriet, ka aizliegums atsavināt pašvaldībai piederošu zemi trešajām personām ir attiecināms uz tādu zemi, kurai atbilstoši likumā noteiktajam bija jābūt ostas pārvaldes valdījumā, turklāt pašvaldībai kā īpašniecei jau sākotnēji bija ierobežotas iespējas rīkoties ar šo zemi un gūt labumu no tās. Kā jau minēts iepriekš, ostas teritorijā ir iekļaujama zeme, kas nepieciešama ostas sekmīgai darbībai un attīstībai un visas sabiedrības būtisku interešu nodrošināšanai. Tāpēc pašvaldībai piederošu zemi, kas nav nepieciešama ostas funkciju veikšanai, var izslēgt no ostas pārvaldes valdījuma un attiecīgi no ostas teritorijas. Ar apstrīdētajām normām nav nedz noteikta, nedz arī grozīta Rīgas ostas un Ventspils ostas teritorija, un no tām neizriet tas, kādai šai ostas teritorijai vajadzētu būt, proti, cik lielai sauszemes daļai būtu jāatrodas ostas teritorijā un kādiem valsts un pašvaldības īpašumiem tajā būtu jāietilpst. Līdz ar to ieņēmumi, ko pašvaldība var gūt no nekustamo īpašumu atsavināšanas, nav uzskatāmi par tādu ar likumu noteiktu finansējuma avotu, kas nodrošinātu pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanu. 20.4. No Ostu likuma izslēgtā 12. panta otrā daļa citstarp noteica, ka ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai, kā arī šā likuma 7. pantā noteikto funkciju izpildei. Savukārt šā paša panta trešā daļa noteica, ka ostas pārvalde nedrīkst ar saviem finanšu līdzekļiem piedalīties komercsabiedrībā ārpus ostas teritorijas. Pēc Ventspils pašvaldības domes ieskata, ieņēmumi, kurus gūs kapitālsabiedrība no ostu pārvaldības, vairs netikšot novirzīti pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. No Ostu likuma izslēgtās normas bija daļa no regulējuma, kas noteica ostas pārvaldes finansējuma avotus. Proti, Ostu likuma 12. panta pirmajā daļā likumdevējs bija paredzējis konkrētus ostas pārvaldes finansējuma avotus, no kuriem gūtie ieņēmumi saskaņā ar tā paša panta otro daļu bija izmantojami ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai. Kā jau tas tika konstatēts šā sprieduma 19.3. punktā, Ostu likuma 7. panta otrajā daļā minētās funkcijas ir ostas pārvaldei ar likumu nodotās valsts pārvaldes funkcijas, nevis Ventspils valstspilsētas pašvaldības autonomās kompetences. Tāpat arī pēc apstrīdēto normu pieņemšanas Ostu likuma 14. panta otrajā daļā saglabātais regulējums, kas paredz ostas pārvaldes pienākumu 10 procentus no tonnāžas, kanāla, mazo kuģu, enkura un kravas maksas ieskaitīt pašvaldības budžetā, attiecas uz finanšu līdzekļiem, kas paredzēti ar ostas darbību saistītās infrastruktūras attīstībai. Līdz ar to likumdevējs nebija noteicis, ka ieņēmumi no ostas pārvaldei paredzētajiem finansējuma avotiem būtu izmantojami pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Tādējādi ieņēmumi, ko kapitālsabiedrība var gūt no ostas pārvaldības, nav uzskatāmi par tādu finansējuma avotu, kas ar likumu noteikts pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanai. Tātad ar apstrīdētajām normām nav pārkāpts no Satversmes 1. pantā un 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertā pašvaldības principa izrietošais pašvaldības finanšu autonomijas princips.