6. Article

Pieaicinātā persona - Satiksmes ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Ostas robežas, ņemot vērā attiecīgās pašvaldības un citu Ostu likuma 3. pantā minēto institūciju ieteikumus, nosakot Ministru kabinets. Tāpēc pašvaldība varot sniegt ieteikumus, bet Ministru kabinets ar saviem noteikumiem varot noteikt par ostas teritoriju vienīgi tādu teritoriju, kura perspektīvā ir attīstāma ostas vajadzībām. Turklāt gan pašvaldībai, gan Ministru kabinetam, nosakot ostas robežu, esot pienākums pārliecināties par to, vai jaunā ostas robeža un pats tās noteikšanas process atbilst speciālo likumu prasībām. Ostas robežās nevajadzētu būt iekļautai tādai teritorijai, kura nav saistāma ar ostas darbību un attīstību, bet ir izmantojama pašvaldības autonomo funkciju nodrošināšanai. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdētās normas, esot bijis noregulēt jautājumus, kas saistīti ar ostas darbībai un attīstībai nepieciešamo nekustamā īpašuma objektu valdījumu un izmantošanu. Apstrīdētajām normām neesot mērķa regulēt ar ostas darbību un attīstību nesaistītu zemes gabalu un inženierbūvju valdījuma vai izmantošanas nosacījumus. Ņemot vērā ostas pārvaldes funkcijas, uzdevumus un pienākumus, esot likumsakarīgi tas, ka valsts un pašvaldības īpašumā esošā zeme un ar ostas darbību saistītās inženierbūves tiek nodotas tieši ostas pārvaldes valdījumā. Pretējā gadījumā ostu pārvaldes nevarētu pietiekami efektīvi veikt savus pienākumus un uzdevumus. Ostu efektīva un sekmīga darbība un attīstība esot gan valsts, gan pašvaldības un tās iedzīvotāju interesēs. Pēc Satiksmes ministrijas ieskata, arī saskaņā ar iepriekš spēkā bijušo Ostu likuma regulējumu pašvaldībai neesot bijis rīcības brīvības lemt par to, vai nodot ostas pārvaldes valdījumā ostas darbībai un attīstībai nepieciešamo zemi un inženierbūves. Ostas sekmīgas darbības un attīstības kontekstā neesot pamata pretstatīt visas Latvijas sabiedrības un attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju intereses. Valsts un pašvaldības intereses - proti, sekmīga ostas darbība un attīstība - sakrītot. Satversmes 1. un 101. pants neparedzot pašvaldībai tiesības saņemt atlīdzinājumu par to, ka tai piederoša zeme tiek izmantota, lai nodrošinātu tās iedzīvotāju intereses tautsaimniecības jomā. Savukārt ostu pārvalžu darbībā, kas vērsta uz ostas attīstību ārpus attiecīgās pašvaldības teritorijas, neesot saskatāms pašvaldības institucionālo garantiju pārkāpums. Atvasinātas publiskas personas izveidošana un likvidācija esot likumdevēja kompetencē, tāpēc arī jautājumus par turpmāko rīcību ar likvidējamas atvasinātas publiskas personas mantu risinot likumdevējs. Savukārt tad, ja likumdevējs nav noregulējis likvidējamas atvasinātas publiskas personas mantas pāreju citai personai un attiecīgie jautājumi nav atrunāti arī līgumiskajās attiecībās, likvidētas atvasinātas publiskas personas manta pienāktos valstij kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai. Tādējādi tas, ka valsts pārņem likvidētas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas mantu, neaizskarot pašvaldības tiesības. Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pārstāvji norādīja, ka tiesības uz īpašumu konstitucionāli ir nostiprinātas Satversmes 105. pantā, bet pašvaldība neesot šā panta subjekts. Pašvaldības īpašuma esība neesot principiāls priekšnoteikums pašvaldības jēgpilnai un pilnvērtīgai pastāvēšanai. Esot iespējamas arī tādas situācijas, kad pašvaldība nav finansiāli pašpietiekama un saņem dotācijas no valsts. Ostas robežu jautājums esot nošķirams no ostu reformas pēc būtības. Satiksmes ministrijai esot šaubas par robežu argumentu saderību ar pretrunīgas rīcības aizlieguma principu. Ostas teritorijas pašreizējās robežas Ventspils pašvaldība esot izvēlējusies tā, lai optimizētu Ventspils brīvostas darbību. Tātad pati pašvaldība arī esot pašreizējās ostas un brīvostas robežas uzskatījusi par optimālām tieši brīvostas darbības nodrošināšanai.