3. Article

Kā jau tas norādīts Spriedumā, sociāli atbildīgas valsts princips neizslēdz ikvienas personas pienākumu, cik vien tas ir saprātīgi sagaidāms tās spēju robežās, rūpēties pašai par sevi un saviem tuviniekiem un nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Ja pati persona to nespēj, tad valstij ir pienākums sniegt sociālo palīdzību uz sabiedrības solidaritātes pamata. Pienākums rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm, ietverts arī Satversmes ievadā (sk. Sprieduma 11. punktu). No Sprieduma un iepriekšējās Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka valstij ir pienākums katrai trūcīgai personai nevis nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, bet radīt iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi (sk. Sprieduma 13. punktu un, piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019‑25‑03 15. punktu). Jāņem vērā, ka sociālās palīdzības uzdevums kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir radīt iespēju trūcīgām personām izkļūt no nabadzības slazda. Ar sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nevar pieļaut, ka personas, ilgstoši nelīdzdarbojoties, turpina uz pārējās sabiedrības kopējo līdzekļu pamata šo sistēmu izmantot. Piekrītu Saeimas un Valsts kontroles lietā sniegtajam viedoklim, ka sociālās palīdzības sistēmas mērķis nav nosegt visas trūcīgas personas vajadzības tādā apmērā, ka viņai nekas nav jādara, lai dzīvotu cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tās mērķis ir motivēt un gādāt par to, lai šī persona izkļūtu no situācijas, kurā viņa atrodas, un patstāvīgi spētu funkcionēt sabiedrībā. Labklājības ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka vidējais garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņemšanas ilgums ir pieci mēneši. Tas nozīmē, ka trūcīgās personas vairumā gadījumu šādā situācijā atrodas salīdzinoši neilgu laiku. Tas arī parāda, ka sociālās palīdzības un citu sociālās drošības sistēmas atbalsta pasākumu ietekmē trūcīgās personas no nabadzības slazda ir spējīgas izkļūt. Atbilstoši Labklājības ministrijas sniegtajai informācijai lielākās garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju grupas 2021. gadā bija mājsaimniecības ar bērniem - 36 procenti; atsevišķi dzīvojošas personas darbspējas vecumā - 25,8 procenti; mājsaimniecības, kurās ir personas darbspējas vecumā un pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti - 18,6 procenti. Labklājības ministrija norādījusi, ka pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti nebūtu jābūt garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju vidū, jo tās saņem vecuma vai invaliditātes pensiju, kuras apmērs ir 20 procenti vai vairāk no ienākumu mediānas. Izņēmums varot būt tikai, ja šīs personas dzīvo kopā ar citiem mājsaimniecības locekļiem, kuri, piemēram, ir bez darba. Minētie statistikas dati parāda, ka lielākā daļa garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju ir darbspējīgas personas un mājsaimniecības, kurās ir personas, kas atrodas darbspējīgu personu apgādībā. Tas nozīmē, ka, ievērojot līdzdarbības pienākumu, šīm personām vispirms pašām saviem spēkiem ir jābūt spējīgām izkļūt no nabadzības, bet sociālās palīdzības un citi sociālās drošības sistēmas atbalsta pasākumi tam ir papildu atbalsts. Piekrītu Saeimas un vairāku pieaicināto personu tiesas sēdē norādītajam, ka sociālās palīdzības atbalsta apmēra būtiska palielināšana to tuvinātu minimālās algas apmēram, un tādēļ daļa to saņēmēju varētu zaudēt motivāciju iesaistīties vai atgriezties darba tirgū, kā arī tas motivētu citas nodarbinātas personas aiziet no darba un paļauties uz sociālās palīdzības sniegto atbalstu. Atbalsta apmēram ir jābūt atbilstošam un saskanīgam ar visu sociālās drošības sistēmu kopumā, arī minimālās pensijas apmēru, par kuru personas ir veikušas sociālās iemaksas. Satversmes tiesa Spriedumā jau vērsa uzmanību, ka garantēto minimālo ienākumu pabalstam kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jānodrošina trūcīgo personu pamatvajadzības tādā minimālā apmērā, lai palīdzētu šīm personām saviem spēkiem izkļūt no nabadzības slazda. Vienlaikus tie nedrīkst radīt tādus apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu vēlmi pašām līdzdarboties un uzlabot savas dzīves apstākļus (sk. Sprieduma 18. punktu). Turklāt garantēto minimālo ienākumu pabalsta apmēram ir jābūt samērīgam ar visu sociālās drošības sistēmu. Līdz ar to uzskatu, ka sociālā palīdzība ir jāsniedz tādā apmērā, kas nodrošina trūcīgo personu pašu nepieciešamāko pamatvajadzību apmierināšanu minimālā apmērā, lai tā neradītu tādus apstākļus, ka sociālās palīdzības sistēmu izmanto personas, kuras pašas ir spējīgas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīvi.