6. Article — noteica, ka Saeimas Prezidijs ne retāk kā reizi

divos mēnešos kopš Likuma spēkā stāšanās dienas izvērtē Likumā noteikto ierobežojumu saglabāšanas nepieciešamību. Likumprojektā bija ietverts Saeimas Prezidija uzdevums regulāri sekot līdzi epidemioloģiskajai situācijai valstī un izvērtēt Saeimas deputātiem likumā noteikto papildu prasību turpmākas saglabāšanas nepieciešamību. Saeima šo uzdevumu Prezidijam noteica, lai nodrošinātu to, ka Saeimas deputātu tiesību ierobežojumi tiek saglabāti tikai tik ilgi, cik ilgi tie nepieciešami. No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Prezidijs šo izvērtējumu veica 2022. gada 13. janvāra un 15. marta sēdēs. 2022. gada 15. marta sēdē tika konstatēts, ka epidemioloģiskā situācija Latvijā ir būtiski uzlabojusies, kā arī ir būtiski mainīts nodarbinātības regulējums, ievērojami samazinot to nodarbināto kategoriju skaitu, kuriem nepieciešams sertifikāts. Tika secināts, ka ar 2022. gada 1. aprīli Likumu varētu atzīt par spēku zaudējušu. 2022. gada 24. martā Saeima pieņēma likumu, ar kuru atzina, ka Likums zaudē spēku 2022. gada 1. aprīlī. Ar Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumu Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" bija noteikts, ka ārkārtējā situācija izsludināma no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada 28. februārim. 2022. gada 1. martā šis rīkojums zaudēja spēku. Tātad ārkārtējā situācija tika izbeigta ar 2022. gada 1. martu. No Ministru kabineta 2022. gada 15. februāra noteikumu Nr. 127 "Grozījumi Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotācijas izriet, ka Ministru kabinets jau 2022. gada februāra vidū, ņemot vērā ekspertu viedokļus, bija prognozējis, ka februāra beigās-marta sākumā būs novērojama situācijas stabilizācija un pakāpeniski mazināsies saslimstība, tā ka pēc 2022. gada 28. februāra, ja tiks atcelta ārkārtējā situācija, varēs atcelt arī lielu daļu ārkārtējās situācijas laikā spēkā esošo epidemioloģiskās drošības pasākumu. Līdz ar ārkārtējās situācijas izbeigšanu no 2022. gada 1. marta tika atcelta lielākajai daļai nodarbināto izvirzītā prasība pēc sertifikāta. Šī prasība līdz 2022. gada 31. martam tika saglabāta četrām nodarbināto grupām: 1) pedagogiem un bērnu uzraudzībā nodarbinātajiem; 2) sociālajā aprūpē nodarbinātajiem; 3) veselības aprūpē nodarbinātajiem; 4) publiskajā sektorā nodarbinātajiem, kuri ikdienā apkalpo klientus. Saeimas pārstāvis un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Dr. iur., MD Solvita Olsena tiesas sēdē norādīja, ka arī pēc tam, kad valstī vairs nebija ārkārtējās situācijas, tomēr joprojām saglabājusies nepieciešamība nodrošināt Likuma 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanu. Kā Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, tas, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā situācija, vēl nenozīmē, ka vairs nepastāvētu tādi būtiski draudi personu veselībai un labklājībai, kuru novēršanai nepieciešama steidzama valsts rīcība (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 24.3. punktu un 2022. gada 26. maija sprieduma lietā Nr. 2021-33-0103 21.4. punktu). Taču tas nenozīmē, ka likumdevējs varētu uz valstī vērojamām situācijas izmaiņām reaģēt novēloti un nekonsekventi. Formāla Likuma prasību izpildīšana varēja novest pie tā, ka rīcība ir novēlota. Likumdevējam, arī ar Saeimas Prezidija starpniecību, bija pienākums uz situācijas izmaiņām saistībā ar Covid-19 krīzes pārvarēšanu reaģēt bez kavēšanās. Covid-19 krīzes apstākļos bija nepieciešama koordinēta valsts varas institūciju rīcība. Turklāt bija jāņem vērā katra Saeimas deputāta īpašā loma demokrātiskā tiesiskā valstī un tas, ka ar apstrīdēto normu tika ierobežotas tādas Saeimas deputāta tiesības, kurām ir izšķiroša nozīme Saeimas deputāta darbā. Nav izskaidrojuma tam, kāpēc likumdevējs apstākļos, kad jau varēja prognozēt situācijas stabilizāciju un pakāpenisku saslimstības ar Covid-19 mazināšanos, nereaģēja pietiekami savlaicīgi un neizvērtēja Saeimas deputāta tiesību ierobežojuma saglabāšanas nepieciešamību. Turklāt prasība pēc sertifikāta līdz 2022. gada 31. martam tika saglabāta tikai tajās nozarēs, kurās darbs ir saistīts ar ciešiem cilvēku savstarpējiem kontaktiem, kuri atkal varētu novest pie nopietna Covid-19 uzliesmojuma. No lietas materiāliem neizriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē nesniedza argumentus par to, ka Saeimas deputāta pienākumu izpildei būtu tāds raksturs, ko varētu atzīt par objektīvu pamatojumu tam, lai Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu saglabātu mēnesi ilgāk nekā lielākajai daļai citu nodarbināto noteiktos tiesību ierobežojumus. Vēl jo vairāk, Saeimas Prezidijs 2022. gada 28. februārī, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, nolēma, ka no 2022. gada 3. marta Saeima sanāk uz sēdēm klātienē. Tātad Saeimas Prezidijs jau 2022. gada 28. februārī epidemioloģisko situāciju Latvijā bija novērtējis kā pietiekami drošu un stabilu, lai Saeima sanāktu uz sēdēm klātienē. Kā izriet no tiesas sēdē paustā, no 2022. gada 3. marta bija noteikti zināmi epidemioloģiskās drošības pasākumi, proti, bija spēkā prasība Saeimas telpās lietot medicīnisko masku un ievērot distanci starp personām. Tādējādi pati Saeima bija atzinusi, ka ir iespējams epidemioloģiskās drošības prasības mīkstināt. Tāpat no Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka vakcinācijas pret Covid-19 aptvere 2022. gada martā bija ievērojami uzlabojusies un sasniegusi 68,9 procentus. Kā tiesas sēdē norādīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis, tas, ka atsevišķi saslimstības rādītāji 2022. gada martā bija pieauguši, esot izskaidrojams ar Covid-19 varianta Omikron izplatību. Turklāt ar to inficētajām personām slimība lielākoties izpaudusies vieglākā formā, tā ka nebija nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Tātad laikā, kad atbildīgās institūcijas vairs nesaskatīja nepieciešamību saglabāt tikpat stingras epidemioloģiskās drošības prasības, kādas tās bija 2021. gada rudenī, nebija saskatāms arī objektīvs pamats joprojām ierobežot Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas klātienes sēdēs. Līdz ar to leģitīmie mērķi - sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība - varēja tikt sasniegti ar citu, Pieteikuma iesniedzējas tiesības mazāk ierobežojošu, bet tikpat efektīvu līdzekli. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai. 24. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 101. panta pirmajai daļai, vairs nav nepieciešams izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 96. pantam. 25. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt šā likuma 31. panta 11. punkts paredz Satversmes tiesas tiesības spriedumā norādīt brīdi, ar kuru šāda tiesību norma zaudē spēku. Apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja lūgusi Satversmes tiesu to atzīt par spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 15. punktu). Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojums ietekmēja ne tikai viņas tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, bet arī Satversmes 33. pantā ietvertās tiesības saņemt atlīdzību par Saeimas deputāta pienākumu pildīšanu. Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja aizsargāt viņas pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 15. novembra, kad viņai tika liegtas tiesības pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par pagaidu papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldības domju deputātu darbam" 2. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no 2021. gada 15. novembra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš