10. Article

Valsts var regulēt pašvaldības kompetenci. Hartas 4. panta otrajā daļā noteikts, ka vietējā vara ir pilnā mērā tiesīga likumā noteiktās robežās īstenot savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, kas nav izslēgts no vietējās varas kompetences vai uzdots kādai citai varai. Komentārā par šo pantu norādīts, ka valsts var ar likumu ierobežot pašvaldību pilnvaras, taču attiecīgus ierobežojumus var noteikt tikai izņēmuma gadījumos un tiem jābūt objektīvi pamatotiem un interpretējamiem šauri (sk.: Vietējo pašvaldību kongresa paskaidrojošais memorands "Kongresa mūsdienu komentārs Eiropas Vietējo pašvaldību hartas Skaidrojošajam ziņojumam". Eiropas Padome, 2020. gada 12. februāris, CG38(2020)11prov, 66. punkts. Pieejams: rm.coe.int). Tāpat Hartas komentāros norādīts, ka vietējās pašpārvaldes rīcības brīvība var tikt liegta noteiktos gadījumos, kad nepieciešams ievērot vienotas prasības (sk.: Eiropas Vietējo pašvaldību hartas skaidrojošais ziņojums. Eiropas Padome, 1985. gada 15. oktobris, 6. lpp. Pieejams: rm.coe.int). Ja valsts konkretizē veidu, kādā pildāma pašvaldības autonomā kompetence, un sevišķi, ja šī konkretizācija prasa noteiktu pašvaldības rīcību, tad valstij ir jāievēro samērīguma princips. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās ietvertais valsts nepārtrauktības principu konkretizējošais objektu demontāžas pienākums ir samērīgs. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Likuma 4. panta otrā daļa un 5. panta otrā un piektā daļa esot nesamērīgi ietiekušās tās autonomajā kompetencē, jo uzdevuma nosacījumi esot nepamatoti ierobežojoši. Valsts nedrīkstot iejaukties vietējo lietu kārtošanā tik lielā mērā, ka pašvaldībai vairs nepaliek pietiekama rīcības brīvība īstenot demokrātiski iegūto varu tās teritorijā tās iedzīvotāju interesēs, tostarp pildīt savas autonomās funkcijas. Atbilstoši Hartas 4. panta 5. punktā norādītajam principam valstij vajadzējis paredzēt pašvaldībai rīcības brīvību attiecībā uz to, kā tieši tā pildīs tai izvirzīto uzdevumu, un ļaut pašvaldībai uzdevuma īstenošanu pielāgot vietējiem apstākļiem. Citstarp Likuma 5. panta piektās daļas vietā vajadzējis objektu demontēšanai noteikt saprātīgu termiņu, vismaz vienu gadu. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka uzdevums tieši pašvaldībām noteikts tāpēc, ka valstij bijis grūti rast objektu demontāžas veikšanai nepieciešamos resursus. Saeima norāda, ka konkrētā uzdevuma uzticēšana pašvaldībām bija nepieciešama, lai objektu demontāža tiktu īstenota visas valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzības interesēs un visā valsts teritorijā vienoti, jo kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas katrai pašvaldībai bijusi sava, atšķirīga pieeja šā jautājuma risināšanai. Šis arguments pamatojot to, kāpēc uzdevums izvirzīts konkrētajā veidā, proti, uzdodot Ministru kabinetam sastādīt demontējamo objektu sarakstu, nevis piešķirot pašvaldībām plašāku rīcības brīvību konkrēto mērķu sasniegšanā. Pašvaldību lēmumi par to teritorijā demontējamiem objektiem varētu būt bijuši citādi nekā Ministru kabineta noteiktais. Lai arī apstrīdētās normas ierobežo Pieteikuma iesniedzējas autonomo kompetenci teritorijas labiekārtošanas jomā, nosakot, kāda veida objekti nedrīkst tikt eksponēti publiskajā ārtelpā, tomēr pašvaldības autonomā funkcija rūpēties par savas teritorijas labiekārtošanu pēc būtības nav liegta. Pašvaldībām jābūt rīcības brīvībai pielāgot autonomās kompetences īstenošanu vietējiem apstākļiem. Tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pašvaldības ir atšķirīgi rīkojušās ar padomju režīmu slavinošajiem objektiem, tādēļ likumdevējs rīcību ar šādiem objektiem noregulēja vienveidīgi. Daugavpils valstspilsētas pašvaldības teritorijā demontējamie objekti tika noteikti Ministru kabineta noteikumos, kuru tiesiskumu Pieteikuma iesniedzēja nav apstrīdējusi. Lai arī apstrīdētajās normās ietvertais valsts nepārtrauktības principu konkretizējošais pienākums bija izpildāms pāris mēnešu laikā, šis termiņš ir pamatots likumprojekta anotācijā, proti, likumdevējs ir tieši reaģējis uz Krievijas Federācijas komunikācijā arvien pastiprinātajām atsaucēm uz padomju armijas rīcību, kas attiecīgi sasaista padomju armijas tēlu un simboliku ar Krievijas agresiju un tās bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā un maina attiecīgajiem objektiem, iespējams, iepriekš piemitušo cita veida nozīmi uz agresijas slavināšanu (sk. likumprojekta anotāciju). Tātad izšķiršanos par apstrīdētajās normās ietverto valsts nepārtrauktības principa konkretizāciju konkrētajā brīdī un par konkrētiem izpildes termiņiem, proti, nepieļaujot turpmāku vilcināšanos, citstarp motivēja arvien aktīvākā padomju režīmu slavinošo objektu izmantošana propagandas mērķiem un arvien lielākais Latvijas valstiskuma apdraudējums. Šajā kontekstā ir būtiski tas, ka Likums faktiski attiecās tikai uz tām pašvaldībām, kuras nebija jau iepriekš izpildījušas tām no valsts nepārtrauktības principa izrietošo pienākumu demontēt padomju režīmu slavinošos objektus. Vietējos apstākļos pašvaldības ir tās, kas var labāk organizēt to teritorijā esošo objektu demontāžu, tādēļ likumdevējs deva pašvaldībām rīcības brīvību izvēlēties veidu, kādā tiek veikta demontāža, plānot veicamos darbus un to norises laiku. Pašvaldībām bija dota iespēja arī informēt sabiedrību par veicamajiem darbiem. Visbeidzot, netika ierobežota pašvaldību kompetence labiekārtot demontētā objekta teritoriju atbilstoši pašvaldības izpratnei par tās ārējo vidi. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais objektu demontāžas pienākums samērīgi ierobežoja pašvaldības autonomo kompetenci. Līdz ar to Likuma 4. panta otrā daļa un 5. panta otrā un piektā daļa atbilst Satversmes 1. pantam un 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.