2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Daugavpils valstspilsētas dome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 101. panta izrietošo pašvaldības principu. Viena no pašvaldības autonomajām funkcijām esot gādāt par administratīvās teritorijas labiekārtošanu. Šī funkcija pašvaldībai paredzot plašu rīcības brīvību. Realizējot šo autonomo funkciju, Pieteikuma iesniedzēja jau esot veikusi to padomju laikā uzstādīto objektu demontāžu, kuriem nebija mākslinieciskas vērtības un kuri atspoguļoja padomju laiku ideoloģiju. Savukārt Ministru kabineta norādītie objekti esot neitrāli un neslavinot padomju režīmu. Ar apstrīdētajām normām uzdodot pašvaldībai demontēt Ministru kabineta konkrēti noteiktus objektus, valsts iejaucoties pašvaldības autonomajā funkcijā gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu. No pašvaldības principa kopsakarā ar samērīguma principu izrietot tas, ka valsts nedrīkst iejaukties vietējo lietu kārtošanā tā, ka pašvaldībai vairs nepaliek pietiekama rīcības brīvība īstenot demokrātiski iegūto varu tās teritorijā tās iedzīvotāju interesēs, tostarp realizēt savas autonomās funkcijas. Tāpat no pašvaldības principa izrietot centrālās varas pienākums gadījumos, kad tā pašvaldībai deleģē kādu funkciju vai uzdevumu, ciktāl tas iespējams, paredzēt šīs funkcijas vai uzdevuma pielāgošanu vietējiem apstākļiem. Likumdevējs varot noteikt funkcijas vai uzdevuma veikšanas ietvaru, proti, dažādus kritērijus, nosacījumus, kārtību, kā arī kontroles mehānismu, tomēr pašvaldībai vajagot būt atstātai rīcības brīvībai. Konkrētajā gadījumā likumdevējam atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartas (turpmāk - Harta) 4. panta piektajā daļā norādītajam principam vajadzējis piešķirt katras pašvaldības domei rīcības brīvību pašai izvērtēt, kuri pašvaldības teritorijā esošie objekti ir un kuri nav demontējami. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Daugavpilī palikušie objekti, kuri esot labā tehniskajā stāvoklī, kopti un pat atjaunoti, neslavinot padomju režīmu, bet esot veltīti karā kritušo piemiņai. Tomēr atbilstoši Likuma 4. panta otrajai daļai demontējamos objektus esot noteicis Ministru kabinets un pašvaldībai neesot paredzētas ne tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā, ne arī tiesības tikt uzklausītai. Šāda valsts iejaukšanās, nosakot objektu demontāžu un tās nosacījumus, esot attaisnojama tikai tad, ja tā atbilst samērīguma principam, proti, tad, ja starp valsts varas darbību un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir saprātīgas attiecības. Likumprojekta anotācijā neesot sniegts nekāds pamatojums tam, kāpēc tieši Ministru kabinets ir pilnvarots izdot demontējamo objektu sarakstu, tam, kāpēc demontāža veicama tik īsā laikā, un tam, kāpēc likumdevējs ir izšķīries tieši par attiecīgo finansējuma modeli. Saprātīgs un racionāls mērķis esot saskatāms tikai Likuma 4. panta otrajai daļai un 5. panta otrajai daļai, kas uzdod pašvaldībai veikt Ministru kabineta noteikto objektu demontāžu. Šis mērķis esot saistīts ar valsts vēlmi nodrošināt vienveidīgumu, apzinoties to, ka valstij pašai nav visā tās teritorijā esošo objektu demontāžas veikšanai nepieciešamo resursu. Savukārt Likuma 5. panta piektajai daļai un 8. panta pirmajai daļai nekādu racionālu, saprātīgu un ētisku mērķi neesot iespējams konstatēt. Tāpat Likuma 4. panta otrajā daļā un 5. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētais ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo neparedzot pašvaldībai rīcības brīvību pielāgoties vietējiem apstākļiem un piedalīties lemšanā par demontējamiem objektiem, bet pārliekot objektu demontāžas pienākumu un daļēji arī tās finansēšanas pienākumu uz pašvaldības pleciem, kā arī nosakot ļoti īsu objektu demontāžas termiņu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šo normu vietā saprātīgāks risinājums būtu uzdot pašvaldībām pašām izvērtēt to teritorijā esošo objektu atbilstību Likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem. Savukārt Likuma 5. panta piektajā daļā paredzētā termiņa vietā būtu nosakāms saprātīgs termiņš - vismaz viens gads. Apstrīdētās normas radot pašvaldībai un tās iedzīvotāju interesēm divējādas negatīvas sekas. Pirmkārt, daļa iedzīvotāju iebilstot pret objektu demontāžu, bet apstrīdētās normas nedodot pašvaldībai laiku veikt izskaidrojošo darbu, īstenot objektu demontāžu pakāpeniski vai noskaidrot un ņemt vērā iedzīvotāju viedokli par to, kuri objekti būtu demontējami. Otrkārt, apstrīdētās normas liekot pašvaldībai jau 2022. gada budžetā atrast līdzekļus objektu demontāžai, tomēr pašvaldības budžets jau tiekot pildīts, turklāt to jau tā apdraudot arvien pieaugošās cenas un inflācija. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais objektu demontāžas pienākums ir uzskatāms nevis par valsts deleģētu funkciju, bet par uzdevumu. To apliecinot gan tas, ka pašvaldībām uzdota konkrēti noteiktu objektu demontāža, gan arī ierobežotais laiks šā uzdevuma veikšanai. Likumdevējam atbilstoši pašvaldības principam un Hartai, izvirzot pašvaldībai uzdevumu demontēt objektus, vajadzējis nodrošināt arī atbilstošu finansējumu, taču likumdevējs licis pašvaldībai šo uzdevumu veikt daļēji par saviem līdzekļiem. Turklāt neesot veikti nekādi aprēķini un tāpēc neesot bijis zināms, cik lieli līdzekļi katrai pašvaldībai būs nepieciešami. Kopumā abu konkrēto Daugavpils pilsētas pašvaldības robežās esošo objektu demontāžai esot nepieciešami 334 100 eiro, tātad pašvaldībai vajagot atrast 167 050 eiro. Līdz ar to Likuma 8. panta pirmā daļa esot tiešā pretrunā ar pašvaldības finanšu autonomijas principu. Visbeidzot, Likuma pieņemšanas procesā esot pārkāpts pašvaldības princips un labas likumdošanas princips, jo apstrīdētās normas esot pretrunā ar Hartas 3. panta pirmo daļu, 4. panta piekto daļu un 9. panta pirmo un otro daļu. Apstrīdētās normas neesot pienācīgi pamatotas ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likuma 5. panta piektā daļa neesot ilgtspējīgs tiesiskais regulējums. Apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā neesot notikušas nekādas konsultācijas ar pašvaldībām. No likumprojekta sagatavošanas materiāliem nevarot konstatēt, ka Saeima būtu apzinājusi sabiedrības viedokli. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Daugavpils dome norādījusi, ka padomju laika objekti esot vēstures liecība un varot sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgākas iespējas izprast un atcerēties vēstures notikumus, vienlaikus attīstot vietējo identitāti. Tādējādi rīcība ar šiem objektiem esot saistīta ar pašvaldības funkciju "sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē". Šādu secinājumu it sevišķi pamatojot tas, ka likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" nošķirot valsts un reģiona nozīmes kultūras pieminekļus un vietējas nozīmes kultūras pieminekļus. Turklāt Pieteikuma iesniedzējai kā valstspilsētai atbilstoši Pašvaldību likumam esot pienākums piedalīties "valsts un starptautiskas nozīmes vēstures objektu, nacionālās nozīmes kultūrvēsturisko objektu, kā arī kultūras infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā". Iepriekš minēto Pieteikuma iesniedzēja papildina ar secinājumu, ka apstrīdētās normas skarot arī pašvaldības tiesības lemt par tās ilgtermiņa attīstības stratēģiju un programmu, kā arī plānot teritorijas attīstību.