4. Article

Pieaicinātā persona - Bucerius Tiesību skolas Publisko tiesību I - Publiskās tiesības, starptautiskās publiskās un Eiropas tiesības - katedras vadītājs profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers (Jörn Axel Kämmerer) - norāda, ka vietējās pašpārvaldes tiesības būtu pārkāptas, ja lēmums par pilsētas teritorijā esošo padomju laika pieminekļu turpmāko pastāvēšanu būtu bijis vietējās pašpārvaldes kompetences jautājums un Likums šo kompetenci būtu pārmērīgi ierobežojis. Šāda situācija varētu rasties, ja kāds no pašvaldības uzdevumiem tiktu aizstāts ar valsts uzdevumu vai arī kādā pašpārvaldes kompetences jomā tiktu ierobežota tās lēmumu pieņemšanas brīvība. Jo īpaši otrajā gadījumā esot jāpārbauda, vai ir ievērots samērīguma princips. Pašvaldības principa konstitucionālā garantija dodot pašvaldībām tiesības uzņemties visus vietējās kopienas uzdevumus. Tie aptverot vajadzības un intereses, kas sakņojas vietējā kopienā vai ir īpaši saistītas ar to (attiecas uz kopienas iedzīvotāju līdzāspastāvēšanu). No vienas puses, pašvaldības teritorijā esoša objekta apsaimniekošana un lēmums par tā turpmāku pastāvēšanu vismaz sākotnēji varot tikt uzskatīts par vietējās pašpārvaldes jautājumu. To varētu aptvert teritoriālā plānošana, kas ir obligāts pašvaldības uzdevums. Tāpat arī zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana, atpūtas vietu un kultūras objektu uzturēšana un saglabāšana - tātad arī parku projektēšana, statuju un arī pieminekļu uzstādīšana, proti, vietas rakstura noteikšana - esot vietējās darbības sfēras pienākumi. Turklāt šie pienākumi esot spēkā neatkarīgi no tā, vai tie ir normatīvi atzīti par pašvaldības kompetenci. Gluži pretēji: varot pieņemt, ka jautājums, kas nav reglamentēts ar likumu, tieši tāpēc ietilpst vispārējā pašvaldības kompetencē. Tādā gadījumā minētie uzdevumi esot kvalificējami kā brīvprātīgi veicami uzdevumi, kas tiek īstenoti, nodrošinot iedzīvotāju labklājību. No tā izrietot, ka objektu demontāžu var saprast kā pašpārvaldes pienākumu, ja to prasa iedzīvotāju labklājība. No otras puses, pašvaldības iespējas plānot tās teritorijas izskatu ierobežojot valsts pieminekļu aizsardzības normas. Tomēr tādā gadījumā, ja valsts līmeņa tiesību normas iepriekš būtu aizsargājušas arī attiecīgos objektus, pašvaldībai būtu likumā noteikts pienākums tos saglabāt, taču demontāža esot pavisam cits uzdevums. Turklāt jebkurā gadījumā, ja līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim pašpārvaldei būtu bijis uzdevums rūpēties par tās teritorijā esošajiem pieminekļiem, tad ar Likumu esot ieviests jauns uzdevums - "pieminekļu demontāža". Tas esot nodotās darbības sfēras uzdevums, t. i., valsts uzdevums, kura izpildē pašvaldības tikai iesaistās. Šajā gadījumā pašvaldības uzdevums juridiskā nozīmē esot tikai pārklāts ar jaunu (nodotās darbības sfēras) uzdevumu, proti, pašvaldības (pēc būtības turpināms) uzdevums - vietējā plānošana - esot aizstāts ar jaunu pašvaldībām izpildei nodotu valsts uzdevumu - pēc noteiktām pazīmēm identificējamu pieminekļu demontāža. Ja pašpārvaldes uzdevuma saturs iepriekš bijusi brīva lemšana par pašvaldības teritorijā publiskajā telpā esošajiem pieminekļiem (tos saglabāt vai demontēt, ja tas nav pretrunā ar pieminekļu aizsardzības likumu), tad jaunais valsts uzdevums, kura izpildē ir iesaistītas pašvaldības, aprobežojoties tikai ar attiecīgo pieminekļu demontāžu. Tāpēc šādā situācijā varot runāt par "pašpārvaldes tiesību atcelšanu pārklāšanās ceļā", jo kopumā pašvaldību atbildība par pieminekļiem saglabājoties; to tikai pārklājot un faktiski izslēdzot jaunais demontāžas uzdevums, kas īstenojams noteiktās teritorijās. Vietējās pašpārvaldes garantija neesot absolūta. Tikai pašpārvaldes garantijas kodols - tās pastāvēšana kā tāda un tiesības saglabāt pašpārvaldes struktūru - esot pilnībā pasargāts no iejaukšanās. Lēmumi par pieminekļu likteni, saglabāšanu vai demontāžu, jo īpaši to pieminekļu likteni, kurus nav uzstādījusi pašvaldība un kuri ir arī vēsturisku un sociālu strīdu objekts, neattiecoties uz pašpārvaldes kodolu. Tomēr šajā gadījumā iejaukšanās tā dēvētajā pašpārvaldes garantijas jomā esot iespējama tikai saskaņā ar likumu un ievērojot konkrētus nosacījumus. Atbilstoši Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas izvirzītajiem kritērijiem, kas gan iepriekš bijuši attiecināti tikai uz uzdevumu nodošanu no pašvaldībām citām pašvaldību apvienībām, bet varot tikt piemēroti arī pēc analoģijas, "likumdevējs var atņemt pašvaldībām attiecīgu vietēja rakstura uzdevumu tikai sabiedrības interešu apsvērumu dēļ, t. i., galvenokārt tad, ja uzdevuma pienācīgu izpildi nebūtu iespējams nodrošināt citādi. Turpretī vienkāršs mērķis vienkāršot pārvaldi vai koncentrēt pienākumus, piemēram, valsts pārvaldes skaidrības labad, nav attaisnojums uzdevumu atcelšanai". Praksē uzdevuma atsaukšanu varot apsvērt tikai tad, ja tam ir arī virslokālas šķautnes vai ja to var interpretēt ar virslokālu fokusu. Turklāt atņemšanai vajagot būt tieši nepieciešamai, lai pienācīgi izpildītu sabiedrības interesēs esošu uzdevumu, un tā nevarot būt tikai saistīta ar izpildes efektivitātes paaugstināšanu. Tādējādi pēc būtības vajagot veikt samērīguma pārbaudi. Turklāt, ņemot vērā to, ka izvēles iespējas ir pilnībā izņemtas no pašpārvaldes garantijas aizsardzības, vajagot piemērot stingrākas samērīguma prasības. Vērtējot šo konstelāciju saskaņā ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas izvirzītajiem kritērijiem, samērīguma pārbaudē būtu jāiekļauj šādi aspekti: tiesiskā regulējuma mērķa (valsts mērogā) nozīme; likuma juridiskā un faktiskā ietekme uz pašvaldību atbildību par pilsētvides veidošanu; vispārēja pieminekļu saglabāšanas aizlieguma nepieciešamība un samērīgums, ņemot vērā ar to saistītos vietējās pašpārvaldes ierobežojumus. Ja izrādītos, ka faktiski pašvaldības uzdevuma atņemšana ar rīkojumu par demontāžu ir bijusi prettiesiska, t. i., ka valsts nedrīkstēja uzdot pašvaldībām demontēt pieminekļus, tad pašvaldībām arī nebūtu pienākuma piedalīties izmaksu segšanā. Tomēr arī pārējos gadījumos uzdevuma nodošana varot negatīvi ietekmēt vietējo pašpārvaldi uzdevuma izpildes būtisko negatīvo blakusefektu, kā arī finansiāla sloga dēļ. Saskaņā ar finanšu sasaistes principu (Konnexitätsprinzip) rīcības izmaksas sedzot tā iestāde, kuras šo rīcību ierosinājusi. Šis princips Likumā neesot ievērots, jo, lai gan pašvaldības nav iniciējušas objektu demontāžu un Saeima to ir atzinusi par valsts uzdevumu, pašvaldībām jāpiedalās demontāžas izmaksu segšanā. Tas, vai finanšu sasaistes princips ir konstitucionāla ranga pašvaldības principa elements, Vācijas Pamatlikumā neesot precīzi noteikts. Tiesību zinātnē finanšu sasaistes princips pārsvarā tiekot saprasts tikai kā vietējās pašpārvaldes papildu garantija. To, vai izmaksu apmērs pats par sevi pašvaldībai rada tik smagu slogu, ka kavē tās autonomo funkciju izpildi, varot izvērtēt tikai katrā konkrētajā gadījumā. Tādai pašvaldībai kā Daugavpils vajadzētu būt spējīgai bez īpašām grūtībām uzņemties papildu slogu 167 050 eiro apmērā, bet pašvaldībai ar 1000 iedzīvotājiem - ne. Tomēr, pat ja no finansiālā sloga viedokļa vismaz Daugavpils gadījumā izmaksu slogs nerada pašvaldības principa pārkāpumu, izskatāmās lietas apstākļi norādot uz lojalitātes vai sabiedrībai draudzīgas rīcības principa pārkāpumu. Pašvaldībām varot šķist, ka tām ir jāmaksā arī par kompetences atņemšanu. No to pašvaldību viedokļa, kuras kāda iemesla dēļ nolēmušas neatbalstīt objektu demontāžu, pienākums segt demontāžas izmaksas esot tikpat kā sankcija. Līdz ar to Latvijas valstij vajadzētu uzņemties izmaksu segšanu pilnā apmērā.