7. Article

Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību attiecībā uz apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. un 101. pantam, ciktāl Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdējusi šo normu atbilstību Satversmei, uzskatot, ka tās ierobežojot pašvaldības autonomo kompetenci. Saeima nepiekrīt tam, ka apstrīdētās normas būtu attiecināmas uz pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu vai jebkuru citu likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju. Tātad Likums neesot aizskāris pašvaldības autonomo kompetenci. Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka pieteikumu saskaņā ar šā likuma 17. panta pirmās daļas 7. punktu pašvaldības dome var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības. Pašvaldībai ir jāpamato, ka no tām normām, atbilstība kurām tiek apstrīdēta, tai izriet kādas tiesības un ka apstrīdētās normas šīs tiesības aizskar, proti, rada pašvaldībai kādas nelabvēlīgas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 5. punktu). Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Likumā noteikto objektu demontāžas pienākumu, kas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 448 Daugavpilī nozīmējis divu pašvaldības publiskajā ārtelpā esošo objektu demontāžu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tās kompetencē bija rūpes par šiem objektiem. Proti, lai arī Likumā noteiktais demontāžas pienākums aptver gan padomju, gan nacistisko režīmu slavinošus objektus, Pieteikuma iesniedzējas argumentācija par apstrīdēto normu ietekmi uz tās autonomo kompetenci attiecas tikai uz padomju režīmu slavinošiem objektiem. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas aizskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības, proti, vai tās ietiecas pašvaldības autonomajā kompetencē. 7.1. Visupirms izvērtējams, vai rīcība ar pašvaldības teritorijā esošajiem pieminekļiem un citiem tiem pielīdzināmiem objektiem vispār ietilpst pašvaldības autonomajā kompetencē. Likumā noteiktās pašvaldības autonomās funkcijas ir citstarp gādāt par pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu un rūpēties par kultūru (sk. likuma "Par pašvaldībām" 15. panta 2. un 5. punktu, šobrīd - Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 2. un 5. punktu). Pašvaldības autonomā funkcija gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu ir saistīta ar visu pašvaldības iedzīvotāju intereses - dzīvot sakoptā vidē - aizsardzību. Nozares literatūrā arī atzīts, ka pieminekļi, mākslas objekti un citi līdzīgi objekti ir daļa no pašvaldības labiekārtojuma un būtisks pilsētas telpas veidošanas elements (sal. sk.: Johnson N. C. Mapping Monuments: The Shaping of Public Space and Cultural Identities. Visual Communication, 2002, Vol. 1, Issue 3, pp. 293-298; Cudny W., Appelblad H. (2019) Monuments and their functions in urban public space, Norsk Geografisk Tidsskrift - Norwegian Journal of Geography, 73:5, 273-289, p. 273-289). Pieminekļi kā publiskās vides elementi pilda māksliniecisko, simbolisko, piemiņas, sociālo, politisko, reliģisko un mārketinga funkciju (sk.: Cudny W., Appelblad H. Monuments and Their Functions in Urban Public Space. Norsk Geografisk Tidsskrift - Norwegian Journal of Geography, 2019, Vol. 73, Issue 5, p. 285), proti, to nozīme ir saistīta arī ar kultūru. Tiesību normas paredz valsts aizsardzību un atbalstu noteiktiem kritērijiem atbilstošiem pieminekļiem, bet pārējie objekti ir pašvaldības autonomajā kompetencē. Pašvaldības kompetence gādāt par publisko ārtelpu gan funkcionālajā, gan estētiskajā perspektīvā, kā arī rūpēties par kultūru aptver ne tikai pašvaldības noteiktu objektu uzstādīšanu un pārveidošanu, bet, ja nepieciešams, arī to demontāžu, lai turpinātu attīstīt publisko ārtelpu. Tātad pašvaldības autonomās funkcijas - teritorijas labiekārtošana un rūpes par kultūru - ietver rīcību ar pašvaldības teritorijā esošajiem pieminekļiem. 7.2. Īstenojot autonomās funkcijas, pašvaldībai ir rīcības brīvība, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 21.1. punktu). Proti, pašvaldībai ir jāievēro Satversme, vispārējie tiesību principi un citas tiesību normas. Viens no Latvijas konstitucionālo tiesību principiem ir Latvijas valsts nepārtrauktības princips. Latvijas valsts nepārtrauktības juridiskais pamats ir nostiprināts Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (turpmāk - Neatkarības atjaunošanas deklarācija) (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 12. punktu). Šīs deklarācijas preambulā atzīts, ka PSRS 1940. gada 17. jūnijā īstenojusi militāru agresiju, kas kvalificējama kā starptautisks noziegums, kura rezultātā notika Latvijas Republikas okupācija un Latvijas tautas suverēnās gribas viltošana, prettiesiski iekļaujot Latvijas Republiku PSRS sastāvā. Augstākā padome secināja, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā un Latvijas Republika de iure joprojām pastāv kā starptautisko tiesību subjekts. Proti, Neatkarības atjaunošanas deklarācija konstatē Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanu un pamato Latvijas valsts nepārtrauktību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.2. punktu). Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktais valsts nepārtrauktības princips nostiprināts arī Satversmes ievada trešajā rindkopā: "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva savu brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot savu neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata." Satversmes tiesas nolēmumos un juridiskajā literatūrā atzīts, ka valsts nepārtrauktības princips ir konstitucionālās realitātes elements, kas valsts īstenotajai politikai nosaka konkrētu tiesisku ietvaru ar noteiktām praktiskām konsekvencēm (sal. sk.: Pleps J. Baltijas valstu valstiskā nepārtrauktība. Grām.: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017, 72. lpp.; Ziemele I. The State Border between Latvia and Russia and the Doctrine of Continuity of the Republic of Latvia. International and Constitutional Law in Interaction Baltic Yearbook of International Law, 2009, Vol 9, p. 107). Pirmkārt, Latvijas valsts nepārtrauktības princips uzliek Latvijas valstij pienākumu risināt virkni jautājumu, kas izriet no šā principa (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0103 35. punktu). Otrkārt, šis princips jāievēro visām Latvijas valsts varas institūcijām (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punktu). Šīm institūcijām ir saistošs Neatkarības atjaunošanas deklarācijas preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums (turpat). 7.3. Piemineklis, piemiņas zīme, piemiņas plāksne vai tiem pielīdzināms objekts ir atgādinājums par vēsturisko notikumu un personu piemiņu. Šis atgādinājums parasti nav politiski vai ideoloģiski neitrāls (sal. sk.: Mintaurs M. Pieminekļi un atmiņa: padomju perioda kultūras mantojums Latvijā. Grām.: Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga: Zelta Grauds, 2016, 108. lpp.). Objekti, kas līdz ar Likuma spēkā stāšanos tika noteikti kā demontējami, tika uzstādīti Latvijas teritorijā pēc PSRS okupācijas, okupācijas varai īstenojot sabiedrības atmiņas pārveidošanu. Proti, okupācijas režīms līdz ar nākšanu pie varas sāka izmantot publisko telpu kā propagandas instrumentu. Tika veidota jauna ainava, kas bija piesātināta ar dažādiem simboliskiem objektiem (tostarp statujām, memoriāliem, pieminekļiem, plāksnēm, sienu gleznojumiem, reklāmkarogiem un saukļiem), kuru mērķis bija iespaidot un veidot cilvēku domas par savu individuālo un kolektīvo pagātni (sal. sk.: Light D., Young C. Public Memory, Commemoration, and Transitional Justice: Reconfiguring the Past in Public Space. In: Stan L., Nedelsky N. (eds.) Post-Communist Transitional Justice. Lessons from Twenty-Five Years of Experience. New York: Cambridge University, 2015, p. 236). Šādā veidā tika atspoguļota padomju komunistiskā ideoloģija un ietekmēta cilvēku ikdienas dzīve un pasaules uztvere. Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā tika uzstādīti objekti, kas veltīti Sarkanajai armijai, ignorējot faktu, ka Latvijā šo militāro spēku ienākšana nozīmēja 1940. gadā PSRS īstenotās okupācijas atjaunošanu. Jau 1940. gadā Sarkanā armija bija īstenojusi noziegumus pret Latvijas iedzīvotājiem, tostarp laupīšanu un prettiesisku nonāvēšanu (sk.: Riekstiņš J. PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940.-1991. gads. Rīga: Tieslietu ministrija, 2020). 1941. gadā no Latvijas tika deportēti vairāk nekā 15 400 pilsoņu (sk.: Bleiere D. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, 09.01.2023. Pieejams: enciklopedija.lv). 1944. gadā, bet jo īpaši pēc 1945. gada, kad padomju karaspēks atguva kontroli pār Latvijas teritoriju un atjaunoja okupāciju, šī vara turpināja īstenot noziegumus pret Latvijas tautu. 1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 42 149 iedzīvotāji (sk.: Kalnciema A., Šķiņķe I. 1949. gada 25. marta deportācijas skaitliskais raksturojums. Latvijas arhīvi, 2010, Nr. 2, 158.-196. lpp.). Masveida politiskajām represijām laikposmā no 1945. gada līdz 1953. gadam bija pakļauti vismaz 119 000 cilvēku (sk.: Bleiere D. Padomju otrreizējā okupācija Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, 25.04.2023. Pieejams: enciklopedija.lv). Tāpat PSRS ar nežēlīgām represijām apspieda nacionālo partizānu kustību, kas vairāk nekā desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām ar ieročiem cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.2. punktu). Sarkano armiju slavinoši objekti tika uzstādīti ar mērķi pārveidot Latvijas iedzīvotāju atmiņas un emocijas par piedzīvotajiem okupācijas varas noziegumiem pret indivīdiem, cilvēci un valsts iekārtu un atgādināt par padomju varas pastāvīgo klātesību. 7.4. Pašvaldībām kā valsts pārvaldes iestādēm jau kopš Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas bija saistošs valsts nepārtrauktības princips un likuma "Par pašvaldībām" normas bija jāinterpretē saskaņā ar to. Tādējādi pašvaldībām savas autonomās funkcijas - teritorijas labiekārtošana un rūpes par kultūru - bija jāīsteno arī atbilstoši valsts nepārtrauktības principam. Ņemot vērā padomju režīmu slavinošo objektu izcelsmes iemeslus, secināms, ka pašvaldības autonomā funkcija - rūpes par kultūru - šos objektus, atšķirībā no citiem pieminekļiem, neaptvēra. Bija pieļaujama tikai tāda pašvaldību rīcība, kas ietilpst labiekārtošanas funkcijā un vērsta uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu, piemēram, objektu demontāža vai ievietošana akreditētos muzejos. Likuma mērķi citstarp ir nepieļaut Latvijas kā demokrātiskas un nacionālas valsts vērtību noniecināšanu un apdraudējumu, veicināt sabiedrības izpratni par notikumiem Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā, tādējādi stiprinot sabiedrības vēsturisko atmiņu, un nodrošināt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu - novērst nepatiesu, neprecīzu un neobjektīvu vēsturisko notikumu atspoguļojumu un godināt Latvijas tautas pretestību gan PSRS, gan nacistiskās Vācijas okupācijas varai. Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdētajām normām valsts līmenī nosakot pašvaldību pienākumu veikt Ministru kabineta noteiktu padomju režīmu slavinošu objektu demontāžu līdz 2022. gada 15. novembrim un pašām finansēt 50 procentus no demontāžas izmaksām, ir tieši piemērojis tam un visām pārējām valsts institūcijām saistošo valsts nepārtrauktības principu. Proti, likumdevējs ar apstrīdētajām normām ir konkretizējis no valsts nepārtrauktības principa pašvaldībām izrietošo pienākumu pārtraukt padomju režīmu slavinošo objektu radīto negatīvo un prettiesisko ietekmi uz Latvijas valstiskumu, uzliekot pašvaldībām konkrētu pienākumu šādus objektus demontēt noteiktā kārtībā un termiņā (turpmāk arī - objektu demontāžas pienākums). Apstrīdētās normas ietiecas pašvaldības autonomajā kompetencē, jo ierobežo pašvaldībai iepriekš pastāvējušās rīcības iespējas attiecībā uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu un rada tai konkrētu teritorijas labiekārtošanas pienākumu. Apstrīdētās normas ietiecas pašvaldības autonomajā kompetencē, tādēļ tiesvedība nav izbeidzama.