4. Article

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka gadījumā, ja Satversmes tiesa apstrīdētajās normās noteikto pamattiesību ierobežojumu atzīst par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā, tai nav jāturpina izvērtējums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, pasakot, ka šāds izvērtējums nevar mainīt sprieduma rezultātu. Līdzīgi rīkojusies arī Eiropas Savienības Tiesa, piemēram, lietā, kurā Itālijas tiesa bija uzdevusi jautājumu par Eiropas Savienības pamattiesību hartas 20. un 21. pantu, kuros nostiprināti vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principi. Eiropas Savienības Tiesa šajā lietā bija atzinusi, ka tiesību normas ir interpretējamas tādējādi, ka akreditācijas tiesības valsts var piešķirt tikai vienai institūcijai, un tādēļ Tiesa norādīja, ka šī iemesla dēļ "nevar lietderīgi atsaukties uz Hartas 20. un 21. pantu", minētie Hartas panti nevar ietekmēt apstrīdēto normu spēkā esību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 6. maija spriedums lietā C-142/20 "Analisi G. Caracciolo", 62.-63. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai ir iespēja obiter dictum vērst likumdevēja uzmanību, ka, iespējams, pastāv citas salīdzināmās grupas, tādējādi ļaujot likumdevējam pašam apsvērt, vai tām nav nosakāms attiecīgs pamattiesību ierobežojums šīm citām grupām. Satversmes tiesas tiesnese J. Briede Rīgā 2023. gada 1. novembrī