6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Pieteikuma iesniedzējas neesot izteikušas iebildumus un arī tiesībsargam neesot šaubu par to, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums tika noteikts, pamatojoties uz likumu. Tāpat esot ievērots labas likumdošanas princips, jo esot gūstams priekšstats gan par apstrīdētās normas nepieciešamību un pamatotību, gan arī par samērīguma apsvērumiem attiecībā uz LESD 36. panta piemērošanu. Apstrīdētās normas aktualitāte esot bijusi apzināta, un tas, ka Ministru kabinetā nebija formālu diskusiju par apstrīdētās normas turpmāko nepieciešamību, neesot atzīstams par būtisku labas likumdošanas principa pārkāpumu. Nozares pārstāvju pieaicināšana apstrīdētās normas izstrādes procesā būtu bijusi vēlama, ņemot vērā to, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nākotnē objektīvi var radīt negatīvu ekonomisku ietekmi uz šo nozari. Tomēr arī šis apstāklis pats par sevi neesot pamats atzīt, ka ir noticis būtisks labas likumdošanas principa pārkāpums. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Vispār šis ierobežojums esot atzīstams par piemērotu leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tiesībsargs neesot kompetents vērtēt izraudzītā līdzekļa epidemioloģisko nozīmīgumu, tomēr neapšaubot to, ka ar aizliegumu ievest Latvijā ūdeles objektīvi var tikt samazināts gan risks, ka Covid-19 infekcija izplatīsies ar ūdeļu starpniecību, gan arī infekcijas mutācijas riski. Pieteikuma iesniedzējas kā alternatīvus leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļus esot norādījušas pēc būtības tādus līdzekļus, kuri jau iepriekš tikuši izmantoti un izrādījušies neefektīvi. Tādējādi neesot pamata šos līdzekļus atzīt par tādiem, ar kuriem ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Vērtējot to, vai ar apstrīdētajā normā noteikto tiesību uz īpašumu ierobežojumu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp Pieteikuma iesniedzēju un sabiedrības interesēm, esot būtiski ņemt vērā Ministru kabineta vēsturiski apliecināto attieksmi pret komersantiem, kuru komercdarbība tika ierobežota Covid-19 infekcijas ierobežošanas nolūkos. Piemēram, lielajiem tirdzniecības centriem par komercdarbības ierobežojumiem Ministru kabinets paredzējis īpašus kompensējošus mehānismus - valsts atbalstu, kas ļāvis mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Taču komersantiem, kuri nodarbojas ar ūdeļu ievešanu un audzēšanu, šādi mehānismi neesot paredzēti, un tāpēc apstrīdētā norma neatbilstot samērīguma principam.