2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Romāns Bedins (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzējs 2019. gada augustā lūdzis Jūrmalas pilsētas domes atļauju nocirst savā īpašumā astoņus kokus, lai veiktu teritorijas izgaismošanu un apstādījumu atjaunošanu ar citām koku sugām. Jūrmalas pilsētas domes Koku vērtēšanas komisija (turpmāk - Komisija) 2019. gada septembrī atļāvusi divu koku nociršanu, bet atteikusi sešu koku nociršanu, jo tie esot ainaviski vērtīgi koki. Ar administratīvās tiesas spriedumu atzīts, ka pašvaldības atteikums ir pamatots, jo koki esot ainaviski vērtīgi un to izvietojums faktiski neiespaidojot dienas gaismas brīvu ieplūšanu zemesgabala teritorijā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs 2021. gada maijā lūdzis Jūrmalas pilsētas domes atļauju nocirst savā īpašumā vienu koku, jo uzskatījis, ka tas ir bīstams. Komisija 2021. gada jūnijā atteikusi koka nociršanu, jo tas esot ainaviski vērtīgs un neesot konstatēts, ka tas būtu bīstams. Ar tiesas spriedumu esot atzīts, ka pašvaldības atteikums bijis pamatots. Abos tiesas spriedumos esot argumentēts tas, ka saskaņā ar apstrīdēto normu Pieteikuma iesniedzējam tika pamatoti liegts nocirst kokus, jo tie bijuši ainaviski vērtīgi un to saglabāšanai bijusi sabiedriska vērtība, t. i., to saglabāšana bijusi sabiedrības interesēs un to nociršana privātpersonas interešu dēļ neesot bijusi pieļaujama. 2.2. Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētā norma esot piemērota. Tā liedzot viņam brīvi rīkoties ar savu īpašumu, piemēram, plānot un mainīt apstādījumu struktūru, aizstāt vienu koku sugu ar citu, novērst īpašuma vai cilvēku apdraudējumu, kā arī veikt citas darbības. 2.3. Pašvaldība neesot bijusi tiesīga izdot apstrīdēto normu, jo likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 9. punkts neietverot pilnvarojumu pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par privātīpašumā esošu koku aizsardzību un ciršanas ierobežojumiem; pašvaldība varot noteikt prasības vienīgi pašvaldības koku aizsardzībai. Meža likuma 8. panta pirmā daļa pilnvarojot Ministru kabinetu izdot Ministru kabineta noteikumus par koku ciršanas kārtību. Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumu Nr. 309 "Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža" (turpmāk - Koku ciršanas noteikumi) 3. punkts nosakot, ka zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs kokus ārpus meža savā īpašumā vai valdījumā esošajā teritorijā cērt pēc saviem ieskatiem, izņemot šo noteikumu 4. punktā minētos gadījumus. Noteikumu 4.1. apakšpunkts nosakot, ka attiecīgās zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam nepieciešama pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža, ja kokus cērt pilsētas teritorijā. No iepriekš minētajām Koku ciršanas noteikumu normām izrietot, ka koku ciršanas tiesiskais regulējums, ja to interpretē no sistēmiskā viedokļa, ir atļaujošs ("zemes īpašniekam nepieciešama pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža [..]"), nevis ierobežojošs ("koku ciršana ārpus meža ir aizliegta, izņemot, ja zemes īpašnieks ir saņēmis pašvaldības atļauju koku ciršanai"). Tiesību norma esot konstruēta tā, ka privātīpašuma īpašniekam ir jāsaņem atļauja, kas galvenokārt esot saistīta ar pašvaldības informēšanu, lai pašvaldība varētu noteikt zaudējumu atlīdzību par koku ciršanu, nevis tā, ka koku ciršana nav atļauta, izņemot normatīvajos aktos konkrēti noteiktos gadījumus. Lai līdzsvarotu privātpersonas un sabiedrības intereses, Koku ciršanas noteikumu 3. pielikumā esot izveidota koeficientu sistēma ar koku ciršanu pilsētas teritorijā saistīto zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai, un tā ietverot arī koka nociršanas iemesla koeficientu. Tādējādi privātpersonai, kas izvēlējusies nocirst savā privātīpašumā esošus kokus, iestājoties konkrētas tiesiskās sekas - pienākums atlīdzināt zaudējumus konkrētajai pašvaldībai jeb sabiedrības interesēs. Koku ciršanas noteikumu 4. punkta apakšpunktos noteiktie kritēriji, atbilstoši kuriem jāsaņem pašvaldības atļauja koku ciršanai, esot būtiski atšķirīgi, tādēļ pašvaldības nedrīkstot visus gadījumus, kad privātīpašniekam jāsaņem atļauja koku ciršanai, vērtēt pēc vienas mērauklas, kā tas noteikts apstrīdētajā normā. Tāpat Koku ciršanas noteikumu 13. punkts nosakot, ka pašvaldība izvērtē koku ciršanas atbilstību normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī koku ainavisko, dendroloģisko un ekoloģisko nozīmīgumu, koku nozīmi dabas daudzveidības saglabāšanā un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšanā uz virszemes ūdensobjektiem un koku atbilstību ēku ekspluatācijas un cilvēku dzīves vietas un drošības apstākļiem un pieņem lēmumu par atļaujas izsniegšanu koku ciršanai ārpus meža vai par atteikumu izsniegt atļauju. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, šis punkts nosakot pašvaldības pienākumu izdot koku ciršanas atļauju, ja vien netiek secināts, ka normatīvie akti par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumenti paredz ierobežojošāku regulējumu koku ciršanai. Ja šāds ierobežojošāks regulējums pastāv, tad pašvaldībai, ievērojot tajā ietverto rīcības brīvību, esot jāizvērtē arī koku ainaviskais, dendroloģiskais un ekoloģiskais nozīmīgums u. c. kritēriji. Taču apstrīdētā norma nosakot, ka ikviens koks ir aizsargājams, un tādējādi ļaujot pašvaldībai izvairīties no jebkādu izvērtējumu veikšanas attiecībā uz to, vai koku ciršanu ierobežo citi normatīvie akti. Atbilstoši Koku ciršanas noteikumu 22. punktam pašvaldības dome saistošajos noteikumos par koku ciršanu ārpus meža nosakot koku ciršanas izvērtēšanas kārtību un publiskās apspriešanas procedūras kārtību, kā arī sabiedrībai nozīmīgus gadījumus, kad rīkojama publiskā apspriešana. Koku ciršanas noteikumi paredzot iespēju izstrādāt papildu aizsardzības kritērijus (tai skaitā privātos apstādījumos), izmantojot publisko apspriešanu kā instrumentu noteikšanai, vai konkrētam kokam ir īpaša nozīme pilsētas ainavā vai nav šādas nozīmes. Taču pašvaldība ar apstrīdēto normu esot patvaļīgi piešķīrusi visiem apstādījumiem aizsargājamu statusu, kas kopsakarā ar Saistošo noteikumu 1.5. un 1.6. apakšpunktu neļaujot privātīpašniekiem savā teritorijā izcirst kokus, jo tie esot ainaviski vērtīgi. Apstrīdētā norma esot neskaidra un ar to nevarot sasniegt leģitīmo mērķi, kura sasniegšanai likumā jau esot noteikti citi līdzekļi. Apstrīdētā norma esot pretrunā arī ar Meža likuma mērķi un Jūrmalas pilsētas domes 2016. gada 24. marta saistošajiem noteikumiem Nr. 8 "Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma grozījumu grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu", kas nenosakot visu pilsētas teritoriju par ainaviski vērtīgu un īpaši aizsargājamu.