1. Article

Satversmes tiesa secināja, ka Likumā definētos objektus neaptvēra pašvaldību autonomā funkcija - rūpes par kultūru, jo šie pieminekļi esot bijuši padomju propagandas instruments un tādējādi pastāvējuši pretēji valsts nepārtrauktības principam (sk. sprieduma 7.4. punktu). Šāds secinājums man nav pieņemams, jo dala mākslu un kultūru divās daļās atkarībā no tā, kādu vēstījumu tā sniedz. Ikvienā piemineklī, piemiņas zīmē, sienas gleznojumā mākslinieks ietver vēstījumu sabiedrībai. Tos izveido un uzstāda ar noteiktu mērķi vai nozīmi. Arī vēsturisku notikumu vai personību atgādnes nav bezmērķīgas, bet ar politisku un ideoloģisku mērķi. Šādu atgādņu uzstādīšana norāda uz to, ko konkrētā politiskā iekārta uzskata par atmiņas vai atzīmēšanas vērtu. Šādi atmiņas un identitātes veidošanas mērķi ir gan demokrātiskām valstīm, gan arī autoritāriem un totalitāriem režīmiem. Jauna ideoloģija aizslauka vecās ideoloģijas elementus, tāpat kā jaunie aizved vecos ar ragaviņām uz mežu. Tomēr tas nenozīmē, ka vecajos laikos uzstādītie objekti vairs nepieder pie kultūras un pār tiem veiktā pārvalde kļūst par neleģitīmu. Pieminekļus izvieto vietējā vidē. Tos var izvietot gan pēc valsts lēmuma, kurā atspoguļojas visas sabiedrības intereses, gan pēc vietējo iedzīvotāju vēlmes. Tomēr izvietotais objekts "ieaug" vietējā vidē, tādēļ pašsaprotami, ka rūpes šiem objektiem kā daļu no vietējās kultūras ietilpst ikvienas pašvaldības vietējās jeb autonomajās funkcijās. Tiesas secinājums par kultūras funkcijas dalīšanu atbilstoši ideoloģijai ir arī sistēmiski kļūdains, jo: 1) Likums attiecas ne tikai uz publisko ārtelpu, bet arī publiskas personas iekštelpu, t.i., objektiem, kas izvietoti ēku iekštelpās. Šajā daļā Likums neskar pašvaldības īstenoto labiekārtošanas funkciju. 2) Likuma piemērošanai pašvaldībai ir jāizvērtē nevis objekta radītie apdraudējumi personu veselībai un dzīvībai vai kāds cits ar teritorijas labiekārtošanu saistīts aspekts, bet gan tieši objekta vēstījums. Proti, Likums nosaka, kāda veida kultūras izpausme vairs nav pieļaujama un nosaka šīs kultūras ietvarā esošo objektu demontāžas pienākumus. 3) Likuma normas pašas nosaka, ka demontējamā objekta oriģinālajām detaļām vai fragmentiem var būt mākslinieciska vērtība, arhitektoniska kvalitāte vai kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme, un paredz, ka šādā gadījumā objekts pirms demontāžas dokumentējams, izmantojot trīsdimensionālo lāzerskenēšanu, bet pēc demontāžas attiecīgās daļas jāiekļauj Latvijas Okupācijas muzeja krājumā (sk. Likuma 5. panta pirmo daļu un 9. pantu). Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežoja arī pašvaldības autonomo funkciju - rūpes par kultūru.