2. Article

Tiesa spriedumā secināja, ka no valsts nepārtrauktības principa esot izrietējis pašvaldību pienākums pārtraukt padomju režīmu slavinošo objektu radīto negatīvo un prettiesisko ietekmi uz Latvijas valstiskumu, t.i., pašām jau sen demontēt Likumā noteiktajiem kritērijiem atbilstošos objektus. Pirmkārt, katrs vispārējs tiesību princips ir tiesību norma, un kā tiesību normai principam arī ir savs noteikts saturs. Valsts nepārtrauktības principa būtība ir okupācijas leģitimitātes neatzīšana, proti, tas, ka Latvijas valsts ir turpinājusi eksistēt arī nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas laikā. Valsts nepārtrauktības principa tiesiskās sekas ir likumdevēja pienākums atjaunot valsti konstituējošos elementus, to vidū teritoriju, pilsoņu kopumu un valsts institūcijas, kā arī valsts simboliku. Tāpat valsts nepārtrauktības principa sekas ir okupācijas režīma nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas tiesības. Tomēr valsts nepārtrauktības princips nenozīmē visaptverošu pienākumu faktiski atgriezt valsti stāvoklī, kādā tā bija pirms padomju un nacistisko režīmu okupācijas, iznīcinot visu laika gaitā radīto uzslāņojumu. Tas attiecas tikai uz valstiskuma jautājumiem pēc būtības: valsts varas atdošanu Latvijas tautas rokās atbilstoši tās suverēnajai gribai un to tiesisko attiecību, kas Latvijā pastāvēja pirms okupācijas, atzīšanu un iespēju robežās - atjaunošanu. Valsts nepārtrauktība jānošķir no valsts pienākuma atklāt vēsturisku patiesību, skaidrot okupācijas notikumus un novērst okupācijas atstātās ideoloģiskās sekas. Tādēļ arī ir nošķirama pieminekļu nojaukšana kā galējais līdzeklis no pieminekļu saglabāšanas, pievienojot tiem skaidrojumu - tie visi ir iespējami risinājumi atkarībā no sabiedrības kopējā uzskata par rīcību ar vēsturisko, ideoloģisko mantojumu. Otrkārt, tiesas secinājums ir pretējs Likumā atspoguļotajai likumdevēja gribai. Saeima par nojaucamu atzīst tikai Rīgā, Uzvaras parkā esošo monumentu "Padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem", bet citus nojaukšanas liktenim nolemtos objektus pilnvaro noteikt Ministru kabinetu, kā arī pašvaldības. Tiesas secinājums, ka pašvaldībām šādi objekti bija jānojauc jau iepriekš, ir pretējs tiesiskās noteiktības prasībām un Likumā ietvertajam pilnvarojumam Ministru kabinetam un pašvaldībām konkretizēt, kuri objekti tad patiesi būtu nojaucami. No tā izriet, ka pašvaldībām iepriekš nebija pienākuma nerūpēties par šiem objektiem. Tā kā objektu nojaukšanas pienākums nepastāvēja iepriekš, pašvaldību rīcība, tos saglabājot, lai arī, iespējams, ne visiem politiski tīkama, bija tiesiska. Savukārt pirms Likuma spēkā stāšanās atsevišķu objektu nojaukšana bija vērtējama kā pašvaldības iedzīvotāju interesēs īstenota rīcība tās autonomo funkciju ietvaros. Treškārt, no likumprojekta anotācijas izriet, ka demontējamie objekti iepriekš tika uzskatīti par vēstures liecību un to vēstījums ir mainījies līdz ar Krievijas pilna apmēra iebrukumu Ukrainā. Likumdevēja ieskatā, līdz ar šiem notikumiem objekti kļuva par potenciālām iedzīvotāju uzskatu konflikta vietām. Nudien, jau 2016. gadā tika uzsvērts, ka šie pieminekļi tika (vai varēja tikt) izmantoti Krievijas politiskās ietekmes demonstrācijai Latvijas teritorijā, kas it sevišķi aktualizējās pēc Krievijas agresijas Ukrainā un ar to saistītajām propagandas kampaņām masu medijos, izmantojot ar Krievijas impērijas "vēsturiskajām tiesībām" saistītus argumentus (Mintaurs M. Pieminekļi un atmiņa: padomju perioda kultūras mantojums Latvijā. Grām.: Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga: Zelta Grauds, 2016, 124. lpp.). Ir atzīts, ka Krievijas valsts aģentūras regulāri uzsver kara atmiņas vienojošo, pārnacionālo dimensiju un to izmanto, lai attaisnotu Krievijas Federācijas mūsdienu politiku (Gabowitsch M. What Has Happened to Soviet War Memorials since 1989/91? Journal of Soviet and Post-Soviet Politics and Society, 2021, p. 204). Šāda atmiņa ir būtiska atsevišķu sabiedrību grupu kolektīvo identitāšu konstruēšanā. Arī Latvijā noteiktas grupas ir aicinājušas piedalīties okupācijas fakta neatzīšanā un PSRS sabiedrības un politiskā režīma reabilitācijā (Hanovs D. Kolektīvās atmiņas Eiropas kultūrtelpā: konflikti un iekļaujošais potenciāls. Grām.: Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga: Zelta Grauds, 2016, 32. lpp.). Tāpat atzīts, ka Latvijā aug paaudze, kuras etniskā un kultūras identitāte turpina atspoguļot sabiedrības atmiņu kopienu savstarpēju atsvešināšanos, ko citstarp nostiprina dalība atmiņu performatīvajās praksēs 16. martā un 9. maijā (turpat), kuru īstenošanai būtiski bija Latvijas okupācijas laikā uzstādītie pieminekļi. Līdz ar to Likums bija valsts politisks lēmums, kā risināt vēsturiskā, ideoloģiskā mantojuma sniegto vēstījumu sekas, ievērojot Latvijas vēsturi un tās līdzību ar pašreizējo Ukrainas daļas okupāciju, kā arī novērst aktuālos valsts apdraudējumus. Apkopojot iepriekšminēto, piekrītu, ka valsts varēja pieņemt likumu, ar kuru regulēt pašvaldību ārtelpā un iekštelpās esošo objektu demontāžu, taču demontāžas lēmuma pamatā nav valsts nepārtrauktības princips, bet gan noteikts valsts politisks uzskats par rīcību ar vēsturisko, ideoloģisko mantojumu. Ar Likumu likumdevējs vienkārši noteica normatīvu realitāti, izslēdzot noteiktas, pieminekļu veicinātas atmiņu interpretācijas, kas tika atzītas par nepieņemamām šābrīža ģeopolitiskajā situācijā.