3. Article

Nepiekrītu spriedumā izvēlētajam "pienākuma" jēdzienam un tajā balstītajam izvērtējumam. Šādi tiesa nonāk pretrunā ar tiesību sistēmā noteikto kārtību, kādā pašvaldībām ir nosakāmi uzdevumi un kā izvērtējama to uzdošanas satversmība. Apstrīdētās normas nosaka Pieteikuma iesniedzējai jaunu pārvaldes uzdevumu un detalizē tā izpildes kārtību. Proti, ja par tās publiskajā telpā esoša pieminekļa, kam nebija piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss, izskatu un nākotni pašvaldībai iepriekš bija absolūta lemšanas brīvība, tad ar apstrīdētajām normām likumdevējs ir ne tikai pārņēmis lēmumu savā kompetencē, bet arī noteicis konkrētus, pašvaldībām pildāmus pienākumus ar konkrētiem nosacījumiem. Kā norādījusi arī pieaicinātā persona Bucerius Tiesību skolas Publisko tiesību I - Publiskās tiesības, starptautiskās publiskās un Eiropas tiesības - katedras vadītājs profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers (Jörn Axel Kämmerer), iespējams runāt par "pašpārvaldes tiesību atcelšanu, pārklāšanās ceļā", jo kopumā pašvaldību atbildība par pieminekļiem saglabājas; to tikai pārklāj un faktiski izslēdz jaunais "demontāžas" uzdevums noteiktās teritorijās"; pašpārvaldes uzdevums tiek aizstāts ar valsts uzdevumu, kas savukārt ir jāpilda pašvaldībām (sk. viedokļa 7., 8. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai bija jāpārbauda gan kompetences atņemšanas, gan uzdevuma uzdošanas tiesiskums, ko tā pēc būtības arī daļēji dara, tomēr nelietojot administratīvajās tiesībās pastāvošo juridisko terminoloģiju. Spriedumā pastāv pretruna par to, ka uzdevums vienlaikus ir pienākums un kārtība. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai vispirms bija jāizvērtē, vai (atbilstoši kādiem kritērijiem) likumdevējs varēja atņemt pašvaldībām tiesības lemt par to teritorijā esošajiem pieminekļiem. Vietēja rakstura funkcijas īstenošanā valsts var iejaukties tikai publisku interešu labad, ja secināms, ka konkrētā uzdevuma pienācīgu izpildi nebūtu iespējams nodrošināt citādi. Pieņemot, ka pašvaldību domju politiskie uzskati par vēsturiskā, ideoloģiskā mantojuma izpratni un iespaidu atšķiras, valsts varētu izlemt, kā vienoti jārīkojas ar šo mantojumu. Tālāk Satversmes tiesai būtu bijis jāizvērtē, vai lēmuma par objektu nākotni izņemšana no pašvaldību kompetences un pēcāk atkārtota nodošana konkrēta uzdevuma veidā būtu efektīva un samērīga. Tiesai bija jāanalizē, vai pašvaldībai tika piešķirta pienācīga rīcības brīvība, lai pielāgotu uzdevuma izpildi vietējiem apstākļiem (sk. Hartas 4. panta piekto daļu).