4. Article

Tiesa sašaurināja un tādējādi nepareizi piemēroja Hartā noteiktās tiesību normas pieņemšanas procesa prasības attiecībā pret apstrīdēto normu pieņemšanas procesu. Tāpat tiesa atkāpās no sava iepriekš definētā labas likumdošanas standarta. Hartas 4. panta sestajā daļā īpaši uzsvērts likumdevēja pienākums konsultēties, cik iespējams savlaicīgi un atbilstošā veidā. Konsultāciju laikam un veidam ir jābūt tādam, lai vietējām varām ir īsta iespēja izvērtēt pieņemamo lēmumu ietekmi (sk.: Vietējo pašvaldību kongresa paskaidrojošais memorands "Kongresa mūsdienu komentārs Eiropas Vietējo pašvaldību hartas Skaidrojošajam ziņojumam". Eiropas Padome, 2020. gada 12. februāris, CG38(2020)11prov, 80. punkts. Pieejams: rm.coe.int). Papildus tam Hartas 9. panta komentārā norādīts, ka saskaņā ar samērojamības principu jebkuram jaunam uzdevumam, kas uzticēts vai nodots vietējām pašvaldībām, ir jāpievieno atbilstošs finansējums vai ienākumu avots, lai segtu papildu izdevumus. Attiecīgi, lai aizsargātu vietējo iestāžu intereses un autonomiju, ir ieteicams, lai jebkura pilnvaru un uzdevumu nodošana būtu balstīta uz rūpīgu aprēķinu par faktiskajām pakalpojumu sniegšanas izmaksām, kas jāsedz vietējām iestādēm. Obligāto un deleģēto uzdevumu izmaksas var ietvert vairākus faktorus (piemēram, iedzīvotāju sociālekonomisko struktūru), lai veiktu precīzākus aprēķinus un izvairītos no patvaļīgiem politiskiem lēmumiem (turpat, 150. punkts). Proti, pirms uzdevuma uzdošanas pašvaldībām likumdevējam ir rūpīgi jāizvērtē, kādu slogu tas radīs, pašam pilnībā sedzot šīs izmaksas. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts un pašvaldību attiecības ir veidojamas dialoga formā, ievērojot labas ticības principu un savstarpējo cieņu, lai nodrošinātu efektīvu valsts pārvaldību un resursu izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 18. punktu). Demokrātijas pamatā ir savstarpēja uzklausīšana, viedokļu daudzveidība, kā arī labākā risinājuma meklējumi, bet autoritāri risinājumi, kas neņem vērā indivīdu intereses, tikai šķietami rada vienveidību sasniedzamajā rezultātā, veicina netaisnības un respekta trūkuma izjūtu; sašķelta valsts ir vieglāk pakļaujama dažāda veida apdraudējumiem. Pieņemot likumu, Saeimai nebija priekšstata par to, kurās pašvaldībās kādi demontējamie objekti atrodas, tādēļ tika dots pilnvarojums Ministru kabinetam objektus noteikt. Tā kā likumdevējam nebija pašvaldībās demontējamo objektu saraksta, Likuma pieņemšanas laikā netika veiktas pienācīgas konsultācijas ar uzdevuma izpildē iesaistītajām pašvaldībām. Tāpat netika izdarītas apstrīdētajās normās ietvertā uzdevuma izmaksu aplēses, izņemot uz vienas lapas noformētu Finanšu ministrijas paziņojumu, ka valsts finansējuma daļa objektu demontāžai būs. Līdz ar to likumdevējs pēc būtības nezināja, kādu finanšu slogu tā lēmums radīs. Izvēlētais finansējuma modelis pašvaldībām radīja 2022. gadā neparedzētas un arī paša likumdevēja precīzi neapjaustas finanšu saistības. No Saeimas atbildīgās komisijas sēdēm izriet, ka šāda izvēle veikta apzināti, argumentējot, ka "izmaksas būs tikai kapeikas" un ka pašvaldību budžeti 2022. gadā ir auguši. Šāds pamatojums, manuprāt, nav uzskatāms par pienācīgu. Tiesai bija šādi apstākļi jāievēro un attiecīgi jāsamēro gan ar Hartas prasībām, gan ar tiesas konkretizēto likumdošanas kvalitātes standartu.