5. Article

Nepiekrītu Satversmes tiesas sniegtajam Likuma 8. panta pirmās daļas satversmības izvērtējumam. 5.1. Pašvaldības pastāvēšanai un darbības organizēšanai ir nepieciešamas finanses. Tādēļ pie pašvaldības principa neatraujami pieder arī pašvaldības autonomija pašai lemt par savu ienākumu un izdevumu pārvaldību, proti, finansiālo pašatbildību (sk. Burgi M. Kommunalrecht. München: Beck, 2019, S. 300). Pašvaldības finanšu autonomijas princips citstarp ir konkretizēts Hartas 9. panta pirmajā daļā, kas paredz, ka vietējām valsts varas institūcijām tautsaimniecības politikas ietvaros ir tiesības uz saviem finanšu līdzekļiem, kas ir adekvāti un ar kuriem tās var brīvi rīkoties savu pilnvaru robežās. It sevišķi šāda neatkarība ir būtiska, ņemot vērā, ka pašvaldības finanšu līdzekļus pamatā sastāda vietējie nodokļi un nodevas jeb pašvaldības iedzīvotāju finansiālie resursi, kurus tie ir nodevuši pašvaldībai publiskajai pārvaldei un pakalpojumu nodrošināšanai. Princips sīkāk konkretizēts Hartas 9. panta otrajā daļā, kas paredz, ka jebkuram jaunam uzdevumam, kas uzticēts vai nodots pašvaldībām, ir jāseko atbilstošam finansējumam vai ienākumu avotam, lai segtu papildu izdevumus. Arī pieaicinātās personas - profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers un profesors Dr. Kristofs Brūnings - savos viedokļos atzinuši, ka saskaņā ar finanšu sasaistes principu suverēna akta izmaksas sedz tā iestāde, kas to ir ierosinājusi. Dr. Kristofs Brūnings jo īpaši ir norādījis, ka tad, ja pašvaldībai nav paredzēta valsts kompensācija par likumā dotu uzdevumu demontēt pieminekļus, tā esot nepamatota iejaukšanās pašvaldību pašpārvaldes garantijās. Viena no finanšu sasaistes principa skaidrojošajām pozitivizācijām, kas attiecināma uz valsts un pašvaldības savstarpējām attiecībām, Latvijas tiesību sistēmā ietverta likumā "Par pašvaldībām", kas paredz, ka pašvaldībai tiek nodrošināts finansējums, kas nepieciešams tai uzdotā uzdevuma izpildei. Proti, pārvaldes uzdevums, kura izpilde iepriekš nav bijusi pašvaldības autonomajās kompetencēs, kura veikšanu pašvaldība nav tiesīga fundamentāli ietekmēt un par kura izpildi tā arī nav atbildīga, nevar nelabvēlīgi ietekmēt pašvaldības budžetu. Pretējā gadījumā valsts ir iejaukusies pašvaldības budžeta plānošanā gan procesuāli, gan arī pēc būtības (satura), samazinot tai pieejamos finanšu resursus un faktiski īstenojot sev vajadzīgu rīcību, bet uz pašvaldības rēķina. Tieši tas noticis konkrētajā gadījumā. 5.2. Saeima šādu pārkāpumu ir pamatojusi ar uzdevuma unikālo dabu. Tomēr pat gadījumos, kad uzdevums ir unikāls vai valstiski nozīmīgs, likumdevējs nedrīkst ignorēt fundamentālus pašvaldību tiesību principus, no kuriem tiesību normas neparedz tiesības atkāpties. Ja šādas atkāpes notiek, uzdevums, kas ir vērsts uz valstiskuma stiprināšanu, patiesībā rada negatīvu ietekmi uz likuma varu un subsidiaritātes principu, kā arī valsts un pašvaldību savstarpējo cieņu. Proti, šādā situācijā rīcība, kas ir vērsta uz demokrātijas stiprināšanu, to patiesībā grauj. Demontējamie objekti Latvijas Republikas teritorijā atradās jau vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, un Likuma virzīšanas un pieņemšanas brīdī kopš Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā sākuma bija pagājuši jau vairāki mēneši, savukārt kopš citām Krievijas īstenotām agresijas izpausmēm pret Eiropas Padomes valstīm jau pat vairāki gadi. Vēl jo vairāk - Baltijas valstīs padomju militārpersonām un Sarkanās armijas karavīriem un iekarojumiem veltīto monumentu ideoloģiskā nozīme aktualizējās jau pēc tam, kad 2007. gada pavasarī Igaunijas varas iestādes pārvietoja padomju karavīriem veltīto pieminekli no Tallinas centra uz militāro kapsētu, kam sekoja krievu kopienas pārstāvju organizētas un stihiskas protesta akcijas (sk. Mintaurs M. Cīņa ar ēnu. Par pieminekļu derīgumu un kaitīgumu dzīvei. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2022, Nr. 2 (117), 152. lpp.). Pēc notikumiem Tallinā arī Latvijas akadēmiskajā vidē esot norisinājušās diskusijas un veikti pētījumi par sabiedrības attieksmi pret "padomju mantojumu" gan tā materiālajā, gan nemateriālajā formā, taču nacionāla līmeņa pasākumi, kuru mērķis ir panākt šā mantojuma objektu aizvākšanu no publiskās telpas, nesekoja (turpat). Šajā laikā likumdevējs varēja atgādināt pašvaldībām, ka šie objekti ir jānojauc un izvēlēties citu regulējuma formu, tostarp to nenosakot kā demontāžas uzdevumu, kas pildāms īsā laika periodā, bet gan vispārīgi liedzot konkrēto propagandas simbolu un vēstījumu ekspozīciju publiskajā vidē. Šādā veidā tiktu regulēta pašvaldības autonomo funkciju izpilde, tām neradot tiešu uzdevumu un šāda apmēra izmaksas. Tas netika darīts. Likumdevējs arī neizvēlējās citus veidus, kā cīnīties ar padomju mantojumu un okupācijas sekām. Tika pieņemts politisks lēmums, kuru vadīja pārliecība, ka līdz ar pagātnes traumu (padomju okupāciju) simbolizējošo objektu iznīcināšanu notiks atbrīvošanās no pašas traumas un tās radītajām sekām (turpat, 159. lpp.). Turklāt šo uzdevumu likumdevējs izvēlējās arī nepildīt pats. Ja likumdevējs izvēlējās regulējumu pieņemt ātri un konkrētā veidā izpildāmā uzdevuma formā, tam bija jāapzinās, ka tiesiskā demokrātiskā valstī šim uzdevumam ir jāseko finanšu līdzekļiem, kuru apmēra ietekme uz valsts budžetu tam arī bija jāizvērtē pirms lēmuma pieņemšanas. Laicīga un mērķtiecīga pārejas tiesiskuma nodrošināšanas un demokrātijas aizsardzības procesa vietā kara radītā vēlme kardināli un ātri veikt publiskās telpas desovjetizāciju un dekolonizāciju apstrīdēto normu formā iejaucās pašvaldību jau sastādītajā budžetā 2022. gadam (pašvaldību budžeta tiesībās), nosakot tām pienākumu pāris mēnešu laikā atrast līdzekļus to neatbalstītam vai vismaz pašu neizvēlētam uzdevumam. 5.3. Satversmes tiesa norādīja, ka šāds finansējuma modelis ir tiesisks, jo uzdevums bijis visu valsts iedzīvotāju, tostarp pašvaldības iedzīvotāju, interesēs. Tomēr teju jebkuru uzdoto pienākumu būtu iespējams interpretēt kā tādu, kas vismaz minimālā līmenī ir pašvaldības iedzīvotāju interesēs. Tātad ar šādu argumentu likumdevējam ikkatra deleģējuma ietvaros būtu iespējams izvairīties no finanšu sasaistes principa pilnīgas izpildes. Satversmes tiesas argumenti, ka šim mērķim var (un pat nepieciešams) izmantot tos pašvaldības budžeta līdzekļus, kas plānoti pašvaldības teritorijas labiekārtošanai, neievēro pašvaldības lēmumu pieņemšanas kompetenci, turklāt ir balstīti pieņēmumā, ka pašvaldībai šādi finanšu līdzekļi vispār ir. Tā kā valsts deleģēta uzdevuma izpilde pašvaldībai ir saistoša, tā izpildei vajadzīgais finansējums pašvaldībai jārod no citiem sava budžeta ieņēmumiem. Savukārt tas liedz pašvaldībai izmantot šos pašvaldības budžeta līdzekļus citiem pašvaldības budžetā plānotajiem pārvaldes uzdevumiem un funkcijām, ietekmējot pašvaldības ilgtspēju. Visbeidzot, tiesa norāda uz Likumā noteikto iespēju objektu demontāžai vākt un izmantot fizisko un juridisko personu ziedojumus. Šeit jānorāda, ka ziedojumi kā finanšu avots vienmēr ir bijuši daļa no pašvaldību budžeta un tas nav jauns finanšu avots. Turklāt ir nepieļaujami valsts uzdevuma izpildi pārnest uz iedzīvotāju pleciem, pašvaldības turklāt vēl kauninot par to iedzīvotāju kūtrumu šāda uzdevuma finansēšanā. Kā atzinis arī Dr. Kristofs Brūnings, no to pašvaldību viedokļa, kuras kāda iemesla dēļ nolēmušas neatbalstīt objektu demontāžu, pienākums segt demontāžas izmaksas esot tikpat kā sankcija; turpinot šo domu, ja pašvaldību iedzīvotāji ideoloģisku vai sociālfinansiālu iemeslu dēļ izvēlējušies neziedot objektu demontāžai, pašvaldībai šī sankcija ir jācieš vēl lielākā apmērā. No tā izriet mana pārliecība, ka Likuma 8. panta pirmā daļa pārkāpj finansējuma sasaistes principu un attiecīgi pašvaldības principu. Līdz ar to Likuma 8. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 101. panta otrās daļas pirmo teikumu. Lai novērstu situāciju, kurā pašvaldība ir nepamatoti finansējusi valsts uzdevumu, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju Satversmes tiesai bija jāatzīst Likuma 8. panta pirmā daļa par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2023. gada 21. decembrī